25 gadi

Katram ir savi uzskati kāds ir pareizākais dzīves modelis un nav tādu noteiktu kritēriju, kuri nosaka - 20 gados jābūt tā, 25 tā un 50 lūk tā. Tomēr, manuprāt, ir labi, ja 25 gados ir augstākā izglītība (neatkarīgi vai koledža, bakalaurs vai maģistrs) un cilvēks ir izaudzis no mūžīgās vecāku paspārnes, kā arī ir finansiāli neatkarīgs no vecākiem. :)

Kaa nu kuram cilveekam. Ir taadi, kam pat doktora graads buus par maz, ir taadi, kas nemaz neuzspringst uz uizgliitiibu. Man paari 30 un nekaada graada nav, nejuutos sliktaaka vai kaut ko zaudeejusi. Arii bez taa esmu tikusi darbaa valsts iestaadee. Par sasniegumu uzskatu patstaaviigas dziives izveidoshanu un neatkariibu no vecaakiem.

Man bakalaurs būs tikai 26 gados :D Es arī mēdzu salīdzināt un šaustu sevi par to, ka man tagad jau vajadzēja būt bakalauram utt.
Bet ir taču jāsaprot ar prātu, ka nav vērts par tādām lietām ieciklēties. Katram individuāli ir šie sasniegumi, un tas, ka vienam tajā vecumā ir gan karjera, gan ģimene - nenozīmē, ka arī visiem tā vajadzētu būt.

Man ir 26, gandrīz 27 gadi.
Izglītība - profesionālais bakalaura grāds, apmeklēti dažādi kvalifikācijas celšanas kursi
Darba pieredze - kopējā oficiālā darba pieredze ir 6,5 gadi , 1 gadu nostrādāju veikalā, narvesen veidīgā, pēc tam iekārtojos dažādos biroja darbos un jau 2 gadus strādāju personāla speciālistes amatā lielā uzņēmumā, viss apmierina, alga tikai 750 eur uz rokas, varēja būt 1000.
Privātā dzīve - 3 gadi nopietnas attiecības, neesmu bildināta, bet izteikti nākotnes plāni ir
Māja - īrējam dzīvokli
Auto - nav
Bērni - nav
Dzīvnieki - nav

Esmu pietiekošā līmenī, nākotnē vēlos kāzas un bērnus, pēc tam turpināšu karjeru, mana dzīves prioritāte ir attiecības un ģimene.
Tavi sasniegumi ir ok, kamēr nesāc mācīt un audzināt citus, vai kritizēt viņu darbu.

Tas jau kā kuram.Es domāju ka nav noteikti mērķi kuri būtu jāsasniedz līdz noteiktam vecumam pēc kuriem tagad visiem būtu jāvadās.Katram jau tas ir individuāli.
Es personīgi sev uzstādu mērķus uz piemēram 5 gadiem.Atceros ka sev biju uzstādījusi mērķi līdz 20 gadu vecumam nolikt tiesības un iegādāties auto.Līdz 25 iegādāties savu mājokli(šo gan laikam līdz 30 pagarināšu :D ) u.t.t

25 gadu vecumā cilvēkam ir jābūt skaidrībai par to, ko īsti grib no dzīves. Nevajag sevi salīdzīnāt ar citiem, laime katram sava.

Man ir 25 gadi- maģistrs speciālajā izglītībā, bakalaurs logopēdijā.
Ir ģimene, tagad pēc dekrēta atvaļinājuma gribēšu attīstīt sevi profesionālajā jomā- kursi, darbs, u.t.t.
Man bija mērķis līdz 5 gadiem nodibināt ģimeni un iegūt maģistru, pagaidām tas ir izdevies.

līdz 25 :D

Piekrītu šim:

Tomēr, manuprāt, ir labi, ja 25 gados ir augstākā izglītība (neatkarīgi vai koledža, bakalaurs vai maģistrs) un cilvēks ir izaudzis no mūžīgās vecāku paspārnes, kā arī ir finansiāli neatkarīgs no vecākiem.

Ja runājam par attiecībām, tad mūsdienās tie 25 gadi sievietei nav nekas, nav jābēdājas, ja esi viena. Tikpat labi kāda cita apprecas 20 gados un 26 izšķiras, tāpat jāsāk viss no sākuma.
Nu man, kad bija 25, it kā strādāju savā jomā, bet vēlāk tāpat atradu ar to nesaistītu darbu un tai laikā attiecības bija, bet ne tās labākās, izšķīros. 27 gados uzsāku, tā teikt, jaunu dzīvi un īsti nekad neesmu domājusi, kā tas no malas izskatās un kā ir citiem.
Ja neesi apmierināta ar saviem sasniegumiem 25 gados, tad mēģini ko mainīt un dari to sevis dēļ, nevis tāpēc, ka, "redz, citiem ir tas un tas šinī vecumā".

Es peec 25 uzsaku pa istam dziivot! Sanjeemos dariit to, ko lidz tam tikai gribeeju, bet nevareeju (zheel naudas, slinkums), saaku uz saviem nikjim un stikjiem paskatiities no malas un tos "izlaboju". Tiesa, es satiku cilveeku kursh man palidzeja un uzdroshinaaja mani darit to ko vienmer esmu gribejusi, nezinu vai viena butu to visu izdarijusi.

Tev jau pashai jaasaprot ko gribi, negribi, un tad pa mazuminjam saac... :)

Manuprāt, ir stulbi piesiet sevi kaut kādiem vecuma standartiem. Daži tikai 25 gados saprot, ko grib studēt, jo 18-19 gados tiem nebija ne jausmas.

Manuprāt, ir stulbi piesiet sevi kaut kādiem vecuma standartiem. Daži tikai 25 gados saprot, ko grib studēt,

+

Man likās, ka tas laiks ir beidzies, kad dzīvoja pēc izdomātiem standartiem. Nevienā no vecumiem nekam konkrētam nav jābūt sasniegtam, izdarītam, ja pats to nevēlas.

Man ir 27 gadi. Kabatā ir gan bakalaura grāds, gan arī maģistra grāds. Darbā nepelnu tik daudz naudas, lai varētu atļauties pati savu dzīvokli. Līdz ar to īrēju. Attiecībās neesmu. Gribētu draugu, bet saprotu, kāpēc nav. Problēma tajā, ka nav iespēju iepazīties ar normāliem vīriešiem. Visur, kur eju/atrodos, ir tikai meitenes. Puišu nav.
Uzskatu, ka dzīvē līdz šim vajadzēja sasniegt vairāk. Bet tas ir tikai mans viedoklis par savu dzīvi. Autorei to nevajadzētu attiecināt uz sevi. :)

26 gadi, precēta, bakalaura grāds, 2+ gadus strādāju ciešamu ofisa darbu, savā nozarē + frīlansoju (arī savā nozarē), dzīvokli īrējam, mašīnas nav, ir mājdzīvnieks, bērnu nav. Domāju, ka ir ok. Reizēm jau sirsniņa iesāpas, kad paklausās, kādu kurš māju pērk un cik tūkstošus pelna. Bet dzīvē visas problēmas sākas no salīdzināšanas. Arī sēžot mājā Mežaparkā ar pāris tūkstošiem kontā un vīru pie sāniem var justies nelaimīga un nepiepildīta, tas nu ir fakts.

Uj...man vēl gads un būs 25, es jau izlēmu, ka neko nesvinēšu un negribu neko dzirdēt par to, cik man jauka pusapaļā jubileja :D 25 jau ir puse no 50 un, manuprāt, es galīgi tā nejūtos, jo tas ir tikai pases vecums (t)
Vispār nedzīvoju pēc kaut kāda plāna un termiņiem, ka līdz tik gadiem jābūt tam un tam, neiespringstu uz to, ka visriņķī mana vecuma cilvēki precas un viņiem ir bērni, citiem jau pat otrie :-D
Bakalauru pati nofeiloju, darbs man ir, zem tilta nedzīvoju, no vecākiem neesmu materiāli atkarīga, draugs ir, mājdzīvniekiem neesmu gatava :-P Šobrīd mērķis ir autoskola, pēc tam pabeigt augstskolu un tad jau redzēs... Vienīgi biedē drauga pases vecums, jo viņam gan ir kaut kādi termiņi, kuri neatbilst maniem neesošajiem :-D

25 gados nebija ne bakalaura ne maģistra, augstākā izglītība nav priekš manis, tāpēc savai profesijai vajadzīgo esmu apguvusi kursos un kvalifikācijas celšanās kā arī asistējot jau no padsmit gadu vecuma profesionāļiem manā profesijā. Šajā vecumā bija jau 2 bērni, vīrietis pie sāniem, kopīgs dzīvoklis, savs auto un labi apmaksāts darbs.

Man jau 25. Bišķi nožēloju ka ievilku ar mācībām, tikai nesen dabūju 1. līmeņa augstāko, bet ceru ka viss vēl priekšā.
Tagad plānoju nomainīt darbiņu, ja viss izdosies, tad pēc kāda pus gada var plānot bēbi un dzīvokļa iegādi. Vīrs ir, mašīna ir, mājdzīvnieki arī :D
Pietrūkst mazuļa, jauna darba un dzīvokļa pilnai laimei)))
Tie ir tie mērķi, kurus pēc iespējas jāsasniedz līdz kādiem 27 gadiem.)

Manuprāt, ir stulbi piesiet sevi kaut kādiem vecuma standartiem. Daži tikai 25 gados saprot, ko grib studēt, jo 18-19 gados tiem nebija ne jausmas.

Īsti pēc standartiem nevados, bet agrāk biju domājusi, ka šajā vecumā man tomēr būs vairāk sasniegumu, nekā ir. Tādēļ jūtos nedaudz slikti. Turklāt šķiet, ka esmu atpalikusi ne vien no sava ideāla, bet arī vidējā statistiskā. Runāju tieši par profesionālo pusi. Bail visu dzīvi pavadīt sūdīgā darbā ar zemu algu, neiegūt nekādu piepildījumu, neko neizdarīt.

Varbūt vienkārši skumja diena šodien :)

Tikai 25 gados ieguvu koledžas iglītību, tagad turpinu un bakalaurs būs 28 gadu vecumā. No 22 gada vecuma strādāju valsts iestādēs, šobrīd savā specialitātē ar ļoti labu atalgojumu (LV līmenī), precējusies neesmu, bet ir attiecības. Bērni un dzīvnieki arī nav :D Mans darbs ir mans sasniegums, vienīgā sāpe, ka neesmu vēl precējusies, pārējais gan liekas tāds nesvarīgs. Un jā - dzīvē galvenias ir sevi nesalīdzināt ar citiem :)