Esmu kopā ar savu draugu jau gandrīz 2 gadus. Joprojām nevaram viens otram "pieslīpēties" un sāku domāt - vai vispār vajag? Jūtas un viss pārējais mums ir, trūkst saprašanas, atbalsta, kompromisa... Viņš vēlas apprecēties un bērnus tagad, bet es vēl labprāt dažus gadus strādātu, attīstītos profesionāli, atpūstos, baudītu dzīvi. Viņš nav gatavs pat uz sarunu par to, ko vēlos es. Es tikai dzirdu no viņa puses "es gribu, man vajag" un, kad saku, ko vēlētos, egoiste izrādos es. Protams, esmu laimīga, ka man viņš ir, bet dažreiz šķiet, ka viņš vēlas, lai es pakļaujos viņam visā, ka man nav nekādas izvēles iespējas... Tas ir arī mazākās lietās - viņš izvēlas visu - kā man ģērbties, cik ilgi satikties ar draudzenēm, vai strādāt, kad doties atvaļinājumā, utt. Viņš ir izteikti vīrišķīgs, stingrs, bet tajā pašā laikā ļoti mīl mani. Tad jautājums jums, meitenes, - cik daudz jūs esat pielāgojušās vīrietim? Es baidos pazaudēt sevi attiecībās ar viņu, būt pilnībā atkarīga, kad to saku viņam, tas tiek uzskatīts par neuzticību un nepārliecību savās jūtās pret viņu. No tā mums rodas problēmas, man pat paliek bail viņam ko jautāt, jo zinu, kāda būs reakcija un neapmierinātība par manu vēlmi vai izvēli! Bet varbūt es esmu tā egoiste, jo tomēr man ir manas lietas, kurās arī nevēlos baigi piekāpties vai kuras atstāt... :-/ es tomēr cenšos pārliecināt viņu, ka es varu apvienot savas intereses un vēlmes ar attiecībām, bet viņš pat negrib to dzirdēt...
202
