intraverti\klusie cilvēki...

Pirms kādiem 3-4 gadiem, kad biju tiešām klusais cilvēks, biju sapņojusi par vienu profesiju..tobrīd man viena meitene teica tā "Tev šī profesija nepiestāv, jo tu esi pārāk klusa, tāpēc aizmirsti."

Bija aizvainojoši, bet nu. Protams, tas ir pagājis, un viss ir mainījies. (l)

Bet tā jau arī ir, ka liela daļa klusos uztver kā nepilnvērtīgus. Līdz ar to arī pret viņiem attiecīgi izturas.

Es it kā esmu ekstraverta, bet ar attīstītu introverto pusi.
Tusiņos, ārpus darba - esmu skaļa, iekļaujos kolektīvā ātri, viegli. Patīk dalīties ar piedzīvoto, varu atrast sarunu tematu.
Darbā, kur jāuzturās ikdienā tur drusku savādāk..no manis paņem enerģiju komunicēšana ar cilvēkiem, kuri īsti neinteresē dien dienā. Līdz ar to man sanāk tā, ka savas nodaļas ietvaros esmu draudzīga, bet samērā klusa, jo nespiežu sevi komunicēt ar visiem. Darbā ja skatās ārpus nodaļas, tad atkal esmu atvērtāka.
Bet introverti cilvēki patīk. Piekrītu gan, ka viņiem ir grūtāk, ja vien darbā nemāk ieslēgt vajadzīgās 'prasmes'. Bet ne visos darbos, ne visos uzņēmumos tas būs primārais. Protams, vieglāk ja tas piemīt.
Par sevi varu pateikt, ka es ar lielāko prieku eju visur viena - tāpēc saku, ka attīstīta introvertā puse. Kā arī nekad nespiežu sevi komunicēt ja nav garīgā. Un neiesaku to darīt citiem.

Es arī esmu intraverta, bet attiecīgu cilvēku kompānijā kļūstu runīga utt.
Piekrītu, ka cilvēki reizēm ir nosodoši vai uzskata par atšķirīgu, jo esi ekstraverts un neatklāj sevi, esi noslēgtāks. Man pat draugs teica, ka es esot atšķirīga, bet nu es netaisos mainīties tikai , lai iepatiktos apkārtējiem cilvēkiem, kuri nezin to kāda patiesībā es esmu...

Bet nu tik un tā ikdienā jūtu, ka tas traucē nedaudz, bet tās ir retas reizes, kad par to iedomājos.

Nesmuki jau arí dazas izsakás, ka runátáji tikai plátás u.t.t. Skiet ka seit derés arí teiciens ''ká sauc, tá atsaucas''.

Kádreiz biju loti klusa, bet tas saistíjás ar to, ka tiku apcelta bérníbá un skolas laiká. Tad kad tiku pári domám, ka labák palikt klusai un nepamanítai jo visu laiku galvá sédéja nepatíkamas domas par to, ka ''ko gan atkal par mani padomás, ai aiz muguras neapcels, atkl nepateiks kaut ko sápígu, aizvainojosu'', tad arí visa mana klusésana un nespéja iejusties jaunás kompánijás pamazám sáka pazust lídz tam, ka skiet, ka man nekad arí tádu problému nav bijis.
Un teiksu godígi, ka ir vieglák dzívot , jo tagad saprotu, ka nekad nemaz neesmu bijusi vienpate, tiesi otrádák. Cilvéki mani uzládé, sarunas tiesi tápat, un tá energija ko it ká atdodu, nák atpakal ar uzviju.

Es arī esmu diezgan intraverta:-) Daudzi ir prasījuši -"Kāpēc tu nerunā? Kaut kas ne tā?" Reizēm izbesī un gribas atcirst- "Nepatīk, neskaties, es esmu kāda esmu un netaisos mainīties tevis dēļ." (e) Citiem liekas nepieņemami, ka esmu tik klusa un nerunāju, ir pat pārpratuši un domājuši, ka esmu iedomīga:-D Patiesībā kaitina iedomīgie, pati esmu diezgan vienkārša un miermīlīga, nepatīk citiem uzbāzties:-)
Nerunāju tik daudz kā citi, bet par savu viedokli māku pastāvēt, arī, ja gadās tēma, kura man ir tuva, tad vienmēr māku izpausties. Parasti atveros, kad iepazīstu cilvēku un atrodu kopīgo, svešiem grūtāk uzticēties:-P Tomēr draugu netrūkst, ar viņiem vienmēr jūtos komfortabli(l).
Nedomāju, ka klusajiem cilvēkiem dzīvē klājas grūtāk, neesmu saskārusies ar tādu attieksmi arī no citu puses. Manuprāt, tieši otrādāk-tie, kuri mazāk runā, spēj novērot un izanalizēt vairāk nekā runīgie, tādējādi mācoties no citu kļūdām un mazāk pieļaujot savas. Esmu ievērojusi, ka klusie dzīvē reizēm sasniedz vairāk nekā tie, kuri ir skaļi. Arī man pašai savs nerunīgums netraucē piedalīties ļoti daudz kur, pat vairāk nekā runīgajiem:-D