intraverti\klusie cilvēki...

Ehhh... Un kà to iemācīties? Man nesanāk.

randoms

pilnīgi mana situācija. Es arī protu sevi parādīt dažās situācijās, bet visu laiku pļāpāt grupā ar cilvēkiem, kuru intereses ne tik ļoti atbilst manām mani nogurdina, atņem enerģiju. Atceros kad veicu praksi, ļoti labas attiecības attīstīju ar savu vadītāju, tur mums bija līdzīgas tēmas, intereses, ieklausījāmies viens otrā, runājām...nu dažkārt man muti aizvērt nevarēja. Citu kolēģu priekšā paliku aizvērtā, ne īpaši runīgā un atturīgā. Bet iespaidu tik un tā atstāju labu.

Bet tā kad esmu drauga kompānijā, esmu vairāk klusētāja, arī pie drauga vecākiem, kur tēvs man ne ļoti patīk, es klusēju pārsvarā. Tēvs man arī neko normālu nevar pajautāt, izsakās nievājoši par manas profesijas nozari bet viņš tāds ir...melnie joki, nu viss kas man nepatīk un liek attālināties vēl vairāk, bet nu esmu jau pieradusi.

Liana

saka, ka vajag iziet cilvēkos, iesaistīties pulciņos utt. bet es nezinu...man tas viss vienkārši riebjas. Es jūtos labi tā kā es pati daru, to ko es pati izvēlos. Kāpēc cilvēkam tad ir jāmainās? Es sev uzdodu šo jautājumu bieži kad saskaros ar šo problēmu. Saka, ka ja iesaistīšos vis kaut kur tad būs vieglāk, bet ir tāda lieta, ka to visu nemaz negribas, es to darītu dēļ citiem, dēļ tā, jo citi to no manis pieprasa.

Man līdzīgi kā randoms un erde.

Savā būtībā mīlu strādāt viena, arī atpūsties viena vai mazā lokā ar retiem izņēmumiem.
Bet reāli darbavietā un draugu tikšanās reizēs, domāju, neviens nekad nav nojautis, ka esmu introverta :D Parasti teic, ka tieši otrādi.

Tāpēc no mana skatu punkta, tā ir tāda sarežģīta padarīšana. Jo cilvēks jau arī nav TIKAI introverts, viņam ir vēl daudz dažādu īpašību.

Tāpēc, piemēram, ja konkrētā saskarsmes jomā ar to sanāk problēmas (piemēram, drauga tēvs uzskata, ka par maz runā, bet gribas uz drauga ģimeni atstāt labu iespaidu), vajag ieslēgt to savu rakstura īpašību, kas spētu palīdzēt, piemēram, ieinteresētību, empātiju. Un tad nu sarunas vismaz uzsākt pēc tā principa: "Kā jums sokas darbā? Vai interesanti pavadījāt atvaļinājumu? Skatos, mājās ir bijis skaists remonts..."

Bet, protams, grūti, ja pretī ir pilnīgi pretējs raksturs, kas vēl melnos jociņus mēdz bārstīt :D

atceros vienu gadījumu, kad biju tusiņā ar savu draugu un sēdēju ar visiem pie galda. Nevienu cilvēku gandrīz nepazinu, bija skaļš un visi runāja svešvalodā kuru zināju, bet tā bija cita izloksne, kurai tik ātri nevarēju sekot. Es it kā pasekoju visiem, pasmējos, mēģināju ieklausīties sarunās līdz viens čalis no galda piecēlās un skaļi man pateica "ko tu klusē?, ko tu nerunā?" visi uz manis paskatījās un gaidīja manu atbildi. Jutos nedaudz šausmīgi. :'-( (s)

Nav sanācis sen tikties ar bijušajiem klasesbiedriem. Man šķiet, ka viņu klātbūtnē es arī šobrīd būtu klusa un kautrīga, jo toreiz es tāda biju un šķiet, ka tādos brīžos man nāktu tā pagātne atpakaļ. :D Bet, ja tāda tikšanās notiktu manu pašreizējo draugu un paziņu klātbūtnē, tad domāju, ka klasesbiedri mani vairs pat nepazītu. Cits cilvēks.

Bet kā jau te minēja, tie bija cilvēki, kuriem ir vairāk pilnīgi citas vērtības un intereses. Viņiem cilvēku sapratne un psiholoģija ir sveša. Tāpēc arī nebrīnos par tādu uzvedību.

Ir jāprot arī atrast tādus cilvēkus kurus interesē tādas lietas kā man. Bet tas nav tik vienkārši. īpaši ja nav lustes vispār kaut kur iet, iepazīties...labāk tad pavadu laiku ar draugu vai vienatnē, atpūšos, palasu grāmatu. :-)

Spīdola

kā Tu sevi pārveidoji?

Es it kā pasekoju visiem, pasmējos, mēģināju ieklausīties sarunās līdz viens čalis no galda piecēlās un skaļi man pateica "ko tu klusē?, ko tu nerunā?" visi uz manis paskatījās un gaidīja manu atbildi. Jutos nedaudz šausmīgi.

Ak, tu smalkā dvēsele, kurai pilnīgi visi dara pāri :(
Es tā arī atbildētu, ka šī valoda nav mana dzimtā, tāpēc koncentrējos, lai saprastu izloksni un uztvertu tekstu. Tiešām grūti tik vienkāršu teikumu pārspļaut pāri lūpai? Un šis ir iemesls, lai justos "nedaudz šausmīgi"? Wow.

No tavām diskusijām rodas nojausma, ka savos 23 gados esi kā jēla ola.

Nezinu, kaut kā apnika būt malā stāvētājai. Pieņēmu sev par moto Imanta Ziedoņa citātu - "Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam". Izmainījos izskatā, pieauga pašapziņa. Mērķtiecīgi sāku iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, iepazinos ar pavisam jauniem cilvēkiem, kas mani iepriekš nepazina un nemaz nezināja, ka kādreiz biju kautrīga un klusa. Tad es pati sev pieņēmu to, ka jā, es šiem cilvēkiem patīku - tātad arī citiem patikšu, tāpēc tagad mierīgi iepazīstos ar jauniem cilvēkiem un esmu atvērta jaunām draudzībām. :) Bet visvairāk droši vien palīdzēja šo draugu satikšana un iepazīšana - viņi visi ir ļoti ekstraverti un aktīvi, un arī es atvēros. :D Vienmēr biju gribējusi tāda būt un tā vēlme piepildījās. Bieži saku paldies visumam par to, ka man viņi ir.

Man gan joprojām ir ļoti grūti runāt publikas priekšā. Nezinu, kā ar to tikt galā, jo šī prasme ir vajadzīga. Arī, piemēram, uz jautājumiem kameras priekšā nevaru normāli atbildēt, jo tad pēkšņi pazūd visi vārdi, nevaru atcerēties.

Arī esmu tāda.
Tīņu gados daudz dzirdēju no citiem - ''Tev vajag vairāk runāt'', ''Tev vajag vairāk kaut kur iesaistīties'', ''nu kāpēc Tu nesmaidi?''. Daudziem vienkārši grūti saprast un pieņemt, ka ir arī citādāki cilvēki, un tad nu tā vietā, lai pieliktu nedaudz pūles un izprastu viņus, vairums automātiski tikai uzstāda pašizdomātas 'diagnozes', ka, redz, cilvēks vientuļš vai depresīvs. Patiesībā introvertie bieži sasniedz daudz, jo iegulda enerģiju sevis attīstīšanai, kamēr ekstravertie to citreiz atdod apkārtējiem, vai, daudz nedomājot, iztērē mirkļa iegribām (protams, tas nav attiecināms uz visiem bez izņēmuma).Mēs it kā pec dabas defaultā esam sabiedriskas bara būtnes. No tā apgalvojuma arī droši vien nāk visi aizspriedumi un kritika pret introvertajiem.

Bet sabiedrības viedokli neizmainīsi - ja tāds tas ir, tad arī paliks. Es jau sen pārstāju klausīties tajā visā. Ja gribu, eju uz pasākumiem viena, staigāju viena. Pret šķībiem skatieniem esmu kļuvusi imūna.

Sabiedriskumu nevar iemācīties nakts laikā. Jo vairāk piespiedīsi sevi iziet ārpus komforta zonas, tikties un runāt ar cilvēkiem, jo vieglāk tās pārmaiņas nāks. Un, jā, pirmās sarunas būs neveiklas un nogurdinošas, bet ar laiku tas mainās. Manuprāt, labāk ir piespiest un pārvarēt sevi, nekā pēc gadiem atskatīties un nožēlot visas iespējas, kas varēja notikt, un visas draudzības, kas varēja izveidoties, kamēr tu tur klusībā nolūkojies. Vismaz ar šādu domu es sevi nedaudz izmainīju.

Kapēc tevi uztrauc, ko citi domā- lai tā sabiedrība iet ieskrieties un komunicē ar tiem, kuri tev patīk!
Es ,piemēram, sev klāt arī nelaižu kuru katru un to man nemaz nevajag.
Vispār dažreiz sāk jau besīt šitā latviešu kompleksošana par viskautkādiem niekiem. Esi tāds, kāds esi un lai tie, kuriem ir ar to problēmas, pasūti trīs mājas tālāk!

Nekad ne par vienu intraverto neesmu domājusi, ka viņi mazāk sasniegs, tieši pretēji, parastie jau tie klusākie ir lielāki darīji. Pārlieku ekstravertie vairāk plātās kā dara.

+++

Nu es nezinu, tas, ka nerunā un publikas priekšā klusē jau ir kautrība. Varbūt apkārtējiem ir grūti - pati laikam jau skaitos ekstraverta, varu ar jebkuru atrast kopīgu valodu, parunāties, izsmieties un papļāpāt. Man, laikam ir grūti reizēm ar tiem pavisam klusajiem. tas pats, satiekoties ar pusmāsu, kas ir intraverta - kamēr es visu pastāstu, no viņas nu neko nevaru dabūt ārā! Visu pajautāju, pat kko muļķīgu, lai tikai sarunu uzturētu, a šī tikai "jā, nē,labi". Nu grūti, ko lai saka! Man arī ir cilvēki, ar kuriem nav daudz kopīga, bet nu parunāt varu ar katru, nu kaut vai par to pašu laiku, kaut pasmieties feiki, bet nu nezinu... Grūti man šķiet. Ir man pazīstami daži intravertie, no visa kautrējās, baidās...

Bet nu to, ka būtu muļķīgi vienam iet uz kino, restorāniem - nepiekrītu, tas tak ir forši! :) Man vairāk traucē cilvēku nerunība un klusēšana. Tas ekstravertajiem ir pluss, par visu un visur varēs papļāpāt.

Ļoti patika Everllydoma :)

Arī esmu introverta būtne un tādēļ tik daudz nesaprasta.

Tīņu gados daudz dzirdēju no citiem - ''Tev vajag vairāk runāt'', ''Tev vajag vairāk kaut kur iesaistīties'', ''nu kāpēc Tu nesmaidi?''. Daudziem vienkārši grūti saprast un pieņemt, ka ir arī citādāki cilvēki, un tad nu tā vietā, lai pieliktu nedaudz pūles un izprastu viņus, vairums automātiski tikai uzstāda pašizdomātas 'diagnozes', ka, redz, cilvēks vientuļš vai depresīvs.

+++ Arī pie šāda secinājuma esmu nonākusi. Esmu pat saskārusies ar viedokli, ka esmu ar novirzēm - tikai tādēļ, ka aktīvi nepiedalos kādā sarunā un vairāk visu vēroju no malas :D
Neiecietība sabiedrībā ir liela. Un agrāk domāju, ka, ja citiem pret mani ir pretenzijas, tas taču nav normāli - normāli taču ir būt mūždien cilvēkos un būt sabiedrības dvēselei. Domas mainīju.

Sabiedriskumu nevar iemācīties nakts laikā. Jo vairāk piespiedīsi sevi iziet ārpus komforta zonas, tikties un runāt ar cilvēkiem, jo vieglāk tās pārmaiņas nāks. Un, jā, pirmās sarunas būs neveiklas un nogurdinošas, bet ar laiku tas mainās. Manuprāt, labāk ir piespiest un pārvarēt sevi, nekā pēc gadiem atskatīties un nožēlot visas iespējas, kas varēja notikt, un visas draudzības, kas varēja izveidoties, kamēr tu tur klusībā nolūkojies.

Šeit man jau ir savādāka personīgā pieredze. Esmu sevi piespiedusi iziet ārpus komforta zonas. Īstenībā man arī nav nekādu problēmu uzsākt sarunu vai būt kolektīva dvēselei - māku labi pielāgoties situācijai un esmu humora pilna - ir cilvēki, kas netic, ka esmu introverta. Taču - es to visu NEGRIBU. Atslēga ir vārdā - negribu. Nedz bailes, nedz nedrošums.
Esmu sevi piespiedusi būt sabiedrībā, ar visām komunikācijas prasībām - un pēc tam dziļi sevī pārdzīvoju, jo būtu daudz laimīgāka, esot vienatnē. Pārvaru savu klusēšanu un pēc tam nožēloju, ka pārvarēju, jo cilvēkiem šķietu interesanta un komunikabla personība un viņi meklē iemeslu, lai atkal ar mani sakomunicētu. Bet es negribu :-/ Viegli un ar prieku runājos caur internetu vai sms, bet ne dzīvē. Nu nepatīk man cilvēki. Kā arī draugu man nav, jo nespēju uzturēt interesi par viņiem tikai tādēļ, ka vajag.

Man liekas, ka es esmu puse intraverts, puse ekstraverts. Nevaru tā 100% teikt, ka esmu toč tāda un tāda. Bieži vien manu uzvedību nosaka pretī stāvošs cilvēks. Ja es redzu, ka viņam ir patīkama mana klātbūtne, tad nebaidos runāt, bet, ja redzu, ka uz mani skatās ar 'tādu dīvainu aci - tad nemaz nemēģinu i runāt. :D

Atslēga ir vārdā - negribu.

Piekrītu. Ja ir labi savā ādā, tad nav jāpiespiež sevi mākslīgi pārveidot par to, kas neesi.
Un tiešām - jo mazāk uztrauksies par to, ko citi domā, jo dzīve būs vieglāka ;-)

Un tiešām - jo mazāk uztrauksies par to, ko citi domā, jo dzīve būs vieglāka

+++ vispār jau miljons plusu Everlly. Agrāk ļoti domāju pie tā, kā es no malas izskatos, ko citi/citas par mani domā, piedomāju pat pie apģērba - ka tikai visiem patiktu un es uz sevi neizsauktu uguni. Kompleksoju, ka visas ir labākas par mani (sieviešu slimīgais - esmu vislabākā - sindroms :D Pačukstēšu - mēs neviena neesam vislabākā, jo katra esam unikāla un neatkārtojama) Bet pašlaik visa tā maska ir pazudusi - daru, ko gribu. Un domāju, ka introvertajām personībām milzu patstāvību un spēku dod tas, ja viņas var būt neatkarīgas un pašas sev diktēt noteikumus, pēc kuriem grib dzīvot - gan darba, gan attiecību un brīvā laika ziņā :)

Pati esmu introverta. Jā, ir jūtams sabiedrības spiediens. Spilgti palicis atmiņā gadījums vienos Jāņos,kur bijām paliela kompānija pie draudzenes omes. Tak nelika man mieru tā ome- publiski 18 cilvēkiem redzot bez maz traci taisīja, ka es laikam slima esot, ne ar vienu nerunājot ... Gribējās zemē ielīst, kaut gan līdz tam pasākumā jutos labi, i ar vienu otru aprunājos...
Tehnikumā audzinātāja pasniedzot diplomu teica, ka viņai prieks, ka es esmu pabeigusi, jo viņai likās, ka tik kluss cilvēciņš jau nu to nevarēs.... Kaut gan pabeidzu ar sekmēm virs vidējā līmeņa.

Smiltniece

nu labi, ja omei nav daudz sapratnes par psiholoģiju un cilvēkiem bet audzinātāja...nu kā tā var domāt un pateikt. Vispār nekādu psiholoģijas kompetenču. Pedagoģijā viņi mācās tik daudz no psiholoģijas, cilvēku sapratnes.
"tik kluss cilvēciņš jau nu to nevarēs..."
Izklausās, ka ja kluss cilvēks tad kaut kādā veidā kaut kāda trauma viņam ir vai slimība - tik zema domāšana no audzinātājas puses.