Izšķiršanās un atkal saiešana kopā

Es ar savu nu jau vīru bijām izšķīrušies uz 1,5 mēnesi. Toreiz bijām kopā jau 4.5 gadus, pašķīrāmies, pēc tam sagājām atkal kopā un viss bija (ir) pavisam savādāk, apzināmies viens otra kļūdas un mīnusus, pie attiecībām ļoti strādājam. Nu jau esam kopā 6,5 gadus, esam precējušies un gaidām pirmdzimto.

Itkā jau pieredze ir, bet viena ir pusaudžu un to jau īsti skaitīt man negribas. :D
Ar otru puisi šķīrāmies tikai tāpēc ka bija attālums+ mūsu raksturi nesaskanēja. Gribēja mani palikt zem tupeles, bet es neļāvos. Bet ļoti mīlēju. Devu 2 iespējas, prasīja 3, bet atteicu. Cik tad varēja lauzt sirdi.
Zinu, ka iespējams negribi to atzīt, bet paklausies šeit meitenes :) Ja būtu bijusi laimīga, neaizieta.
Šādā ziņā mana pusaugu mīlestība iemācīja:"Piedot varu visu, bet aizmirst gan nē." Un gan jau pat ja saiesiet kopā, ik pa laikam šis uzpeldēt un centīsies viens otram iebērt sāli brūcēs.

Nesen izšķīros no cilvēka, ar kuru bija ļoti ilgas attiecības, laulības, bērns. Pirms tam jau vienu reizi šķīrāmies. Nebijām kopā kādu pusgadu. Pa to laiku paspējām arī juridiski izšķirties. Man bija attiecības, kuras gan ātri izjuka. Tad atkal sagājos kopā ar bijušo vīru. Kādus 2 gadus kopā bijām. Tagad atkal izšķīrāmies.
Man jau pēc savas pieredzes šķiet, ka vienā upē divreiz neiekāpsi. Kaut gan tas protams ļoti atkarīgs no konkrētajiem cilvēkiem un situācijas.

Mani vecaki izšķīrās un mamma sāka satikties ar vīŗieti, ar ko bija kopā 25 gadus atpakal. Vēl pirms satika manu tēti. Neko, ir laimīgi.

Bijam kopa 1,5 gadu, izskiramies uz menesi, sagajam atpakal un esam laimigi. Abi mainijamies un strafajam pie taa, lai sis attiecibas izdotos.

Manā paziņu lokā ir daudz tādi pāri, kuri šķiras un tad atkal kopā un tā vēl pāris reizes. Pašai arī tā bija iepriekšējās attiecībās, jo vienmēr likās, ka tomēr vēl pēdējo reizi vajag pārbaudīt vai tiešām nesanāks. Es pat uz pirkstiem nevaru saskaitīt cik reizes šķīrāmies. Loģiski, ka tādām attiecībām nebija lemts pastāvēt, bet uzskatu, ka vienreiz pamēģināt var, jo ir dažādi cilvēki. Citi, saejot kopā, sāk nopietnāk strādāt pie attiecībām, mācās no kļūdām un attiecības uzlabojas, un ir labākas nekā bija. :-)

varbūt veel kaadam ir kaaaada pieredze?

Tu izklausies pēc gaudulīgas lupatas. Esi vīrietis neesi lupata! Nesūksties kā meitene. Vīrietim ir jānosaka tonis attiecībās, nevis sievietei. Jūs esat mainītās lomās. Neesi domājis, ka varbūt tomēr esi gejs?

Mana pieredze, diemžēl, ir negatīva. Biju kopā ar puisi, izšķīrāmies. Pagāja gads, kad atkal viens otru satikām, nolēmām sākt visu no jauna. Šķita, ka abi bijām sapratuši savas kļūdas, jo pirmās divas nedēļas bija kā pasaka. Pēc tam atsākās visi vecie strīdi, viņš atkal atgriezās pie sava vecā dzīvesveida, kura dēļ šķīrāmies pirmoreiz. Kopā izturējām pusgadu, kad sapratu, ka man vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās glābt bojāejai nolemtas attiecības.
Uzskatu, ka ir muļķīgi sēdēt un gaidīt to brīdi, kad viss (varbūt!) būs kārtībā un jūs atkal būsiet kopā. Un ja nu šis brīdis nekad nepienāk? Vai tā vērta būs bijusi savas dzīves izniekošana gaidot uz kaut ko, kas nekad nepienāks? Šādas vai līdzīgas dvēseles sāpes ir piedzīvojis, šķiet, katrs no mums, taču visi tam tikuši pāri. Ir vienkārši jādzīvo tālāk. Un jādzīvo SEV, ne tam otram cilvēkam! Citādi šobrīd izskatās, ka esi pilnībā atkarīgs no meitenes un savu dzīvi pakārto tam, lai sagaidītu viņu atpakaļ. Saņem sevi rokās un dzīvo savu dzīvi. Ir labi sapņot par to, ka, iespējams, reiz atkal būsiet kopā, taču nevajag ļaut šim sapnim pārņemt realitāti.

viss jau ir saprasts un izanalizēts :) vairāk interesi stāsti iz dzīves :)

Ja meitene aiziet,tad aiziet, nav jēgas cerēt un domāt

Man stāsts - biju ar puisi kopā 3 gadus, kad izlēmu šķirties, jo nebiju apmierināta ar attiecībām, tās stagnēja, likās, ka puisis nedzird, nesaprot, man apnika. Pēc 2 nedēļām sagājām atkal kopā, jo tas bija emocionāli neizturami un abi jau patiesībā gribējām būt kopā. Tomēr ilgas attiecības, pirmā mīlestība, viņš arī citu sev blakus neredzot, mīlot, abi gatavi piestrādāt un mainīties. Izrunājāmies. Sākumā viss labi, bet ar laiku sapratu, ka fundamentāli nekas jau nav mainījies un arī nevar tik ātri mainīties. Man neapmierinātība atkal sāka lēnām augt, tas, ko gribēju, tas nemainījās. Centāmies visādi attiecības uzlabot, kopumā bija ok, bet nu kaut kas visu laiku trūka, man nebija sajūtas, ka tas ir uz mūžiem, ka tas ir īstais utt.
Pēc gada izlēmu šķirties otro reizi un pēdējo. Priekš mani viena iespēja tika dota attiecībām un tas ir viss. Atpakaļ neskatījos un priecājos, ka tā. Puisis gribēja atjaunot attiecības, bet es sapratu, ka nav jēgas, ka cilvēki nešķiras tāpat vien. Paši tā tikai sevi mocīsim atkal. Šķiršanos pārdzīvoju ļoti, draugs arī. Bet neko nenožēloju un tagad atskatoties atpakaļ saprotu, ka darīju pareizi. Sevi mierināju arī ar domu, ka, ja nu tiešām mums ir lemts, tad jau dzīve savedīs kopā, bet dotajā brīdī es negribu.
Manuprāt, baigi svarīgi ir šķiršanās iemesli, ja grib atjaunot attiecības. Vai to, kādēļ šķiras, ir izspējams mainīt. Un vai varēs pieņemt tās lietas, ko nav iespējams mainīt.
Manā gadījumā es sapratu, ka nekad nevarēšu līdz galam pieņemt un ka neesmu gatava arī tik daudz enerģijas ieguldīt, lai mēģinātu mainīt.

nu bāc. Veca tēma. :D

Nu ok, vēlreiz vajadzēs laikam?, šoreiz vismaz dabūju pārmīt kādus vārdus pa tēmu, ...