Man kaut kā liekas, ka es nespētu pagriezt muguru un vēl pateikt, lai tik taisa pašnāvību. Saprotu, ka nevar ļaut manipulēt ar sevi , bet es nespētu laikam sev piedot, ja cilvēks, ko vismaz kādreiz esmu mīlējusi, uztaisītu pašnāvību.
Es laikam mēģinātu runāt ar viņu pašu, runāt ar ģimeni, varbūt motivētu doties pie psihologa, kaut kā mierīgi palīdzētu to atrisināt un tikai tad, kad cilvēks nomierinātos , paskaidrotu, ka nevaram būt kopā.
Es neuzskatu, ka par pašnāvībām domā tikai garīgi slimi cilvēki, es ticu, ka var tā būt, ka emocijas un lieli pārdzīvojumi noved cilvēku tādā afekta stāvoklī, ka viņš uz kādu laiku nespēj normāli spriest. Bet es domāju, ka tas ir pārejoši, tieši tāpēc var tomēr kādu brīdi atbalstīt to cilvēku , palīdzēt tikt tam pāri, ja jau viņš tev reiz ir bijis dārgs.