Aborts

Atkarigs no situacijas. Izvarošanas, pataloģiju vai dzivibas briesmu gadijuma taisītu.
Nesaprotu tas sievietes, kas zin, ka piedzims invalids, bet tik un ta dzemde. Pēc tam visu mužu uzturi un rupejies par viņu. Jasaprot ari, ka mocas ne tikai vins bet ari pati. Un mūzigi jau nedzivosi, kam tad vins bus vajadzivs, ja nomirsi atrak par savu bernu.
Pec tam vel riko akcijas, lai ziedo naudu, jo nevar pavilkt finansiali. Kad tani paša laika, ta nauda noderetu kadam citam berninam, kura arstešanai tiesam butu rezultati.

Kamēr nav tada situacija, kad ir jàdomā aborts vai paturet. Tikmer jau var filozofet daudz un dikti. Jo tikai esot tai situacijā var just kas ir kas.

Tieši šādi gadījumi mani pārsteidz visvairāk Tīšām piedzemdē neārstējami slimu bērnu, kuram visu dzīvi jāpavada vai nu nepārtrauktās operācijās, vai nu kā dārzenim uz gultas, vai absolūti garīgi atpalikušam, un tad prasa ziedojumus medicīniskās aprūpes nodrošināšanai..ok, vecākiem var būt visādi putni galvā, bet nolemt savu bērnu ciešanām ir reti briesmīgs sadisma paveids.

Man arī tas liekas briesmīgi. Ķipa, es būšu laba, abortu netaisīšu, tas taču ir ļauni, labāk lai viņš piedzimst ar visādām kroplībām, bet toties dzīvs. Nu kāda jēga?? Tā ir nenormāla cietsirdība manā skatījumā.
Es pati ceru, ka man abortu nenāksies taisīt, jo vienmēr izsargājos, taču, ja tomēr sīkais pieteiktos, es apsvērtu aborta iespējamību, jo bērnus nevēlos.

Piekriitu Wendy1!

Būtu spējīga. Iemesli var būt dažādi. Uzskatu, ka tā ir katras sievietes privāta lieta un viņai ir tiesības izlemt par vai pret jaunu dzīvību.

Principā abortus nenoliedzu, bet uzskatu, ka cilvēkam jāuzņemās atbildība par savu rīcību.
Pati veiktu tikai jau minētajos gadījumos: ja ir bijusi izvarošana un ja bērnam ir pataloģijas, jo esmu saskārusies ar šādiem bērniņiem un tās ir mocības gan viņiem pašiem, gan vecākiem visas dzīves garumā.

Mana māte, gaidot dvīņus, veica medicīnisko abortu lielā termiņā, jo bija smagas pataloģijas un es uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle. Diemžēl tas atstāja arī smagu psiholoģisku traumu, bet tāda tā dzīve ir. Tikai es ļoti baidos, lai ar mani kas līdzīgs nenotiek.(t)

Bet vai aborts vienmēr ir atbildības neuzņemšanās? Nav jau tā, ka meitenes ar prieku lec un galda abortēt bērniņu. Daudzām tā ir liela mācība un, manuprāt, tas arī nozīmē atbildības uzņemšanos.

No vienas puses uzskatu, ka tā ir valsts vaina, ka mātes kurām ir bērns ar pataloģiju, invaliditāti, ir milzīgs apgrūtinājums. Ne mums infrastruktūra paredzēta šādiem bērniem, un ne tikai bērniem, ne valsts aprūpe. Priekš kam? Valsts rūpējas tikai par tiem, kuri būs spējīgi maksāt nodokļus. Invalīds diez vai to būs spējīgs darīt.
Reiz man draudzene teica, ka ārzemēs, Vācijā, Dānijā, u.c. valstīs tiik daudz invalīdu dzimst, šasumas! Laikam ar cilvēkiem kaut kas nav lāgā. Tā nebūt nav! Tādās valstīs par invalīdiem rūpejas un nav jāslēpj būrī, tumsā mājās, kā Latvijā, tādējādi arī liekas, ka mums jau invalidu Latvijā maz. Šajā jautajumā, mana atbildē ir - Latvijā nelaistu pasaulē bērnu ar pataloģiju. Citā valstī jā, bet atkarīgs no tā, kāda pataloģija. Ja bērns būs dārzenis - ne! Tā nebūs dzīve, bet gan eksistence. To es savam bērnam nenovēlu.

Jaa, buutu speejiiga, ja paliktu staavoklii no viiriesha, kuru preceet neveelos..

Piemēram, paliec stāvoklī, bet puisis Tevi pamet. Tā jau sirds miljons lauskās + vēl domāt par bērnu no viņa? Tas bērns tak cietīs gan grūtniecības laikā, gan, kad piedzims.

šis man izraisa smieklus :D Nopietni? It kā, ja tevi pamet, tad viss, dzīve beigta :D

Un, protams, ka izvaroshanas gadiijumaa un slimiibu gadiijumaa arii nee. Tas ir nepraats, zinaat, ka beerns buus nepilnveertiigs un tik un taa dzemdeet, un ko taalaak? Mociibas gan vecaakiem, gan beernam, nu nee paldies, dziivoju tikai vienreiz un speciaali sevi par mocekli nepataisiitu. Gadiijumaa ja apdraud manu dziiviibu? Nu tur nav 2 domu, nekad ar sevi neriskeetu ;)

Selīna/b] protams, ka ir atbildības uzņemšanās, es jau saku, ka nenoliedzu, bet ir cilvēku kategorija, kas to visu uztver tik vieglprātīgi, zinu dažas labas kam divdesmit gados jau 3 aborti, izmanto to kā tādu kontracepcijas metodi lūk tas ir idiotisms.

Protams, veiktu. Pat neapsvērtu neveikt abortu. Priekš manis bērns 24 gados ir ļoti daudz par agru un pilnīgi nevietā.

Jā, ja grūtniecība
A) Apdraudētu manu dzīvību,
B) Bērnam atklātos pataloģija,
C) Grūtniecība būtu iestājusies vardarbības rezultātā.

Nevienā gadījuma netaisītu abortu!!!!
1.gadījumā var ārstu uzraudzība stingrā mazo iznēsāt.
2.gadījumā ārsti kļūdīties mēdz. kā man divām paziņām.
Vienai pateica ka būs ar dauba sindromu bet piedzima ideāli vesels mazulis. Otrai arī teica būs ar pateoloģiju slims ok uztaisīja abortu, bet izrādījās mazais būtu vesels piedzimis.
3.gadījumā. nu un ja vardarbības ceļā. BĒRNS NEPIEKĀ NAV VAINĪGS!!!!!!

Abortus atbalstu un arii pati vareetu uz taadu parakstiities, ja gruutnieciiba nebuutu veelama.

Bērnam atklātos pataloģija, (tas ir MANS bērns, un es viņu mīlēšu tādu, kāds būs)

Šitās idejas piekritējām prasās ievilkt ar somiņu. Tā ir augstākā egoisma pakāpe! Runa ir par bērnu, nevis par rotaļlietu. Par atsevišķu cilvēku.
Jūs vispār apjēdzat, kāda dzīve būs tam bērnam? Pat nerunājot par to, ka būs mūžīgās slimnīcas.
Ja kāda nopietni domā dzemdēt bērnu ar pataloģiju, dieva dēļ, nekad nesakiet savam bērnam, ka zinājāt, ka viņš būs invalīds. Bērns diez vai spēs jums piedot, ka izvēlējāties viņam dzīvi slimnīcās, tā vietā, lai spēlētos ar citiem bērniem pagalmā. Ja viņam būs kustību traucējumi, viņš vienmēr skums par to, ka nevar spēlēt futbolu vai dejot baletu. Viņš ienīdīs to, ka viņam vienmēr sāp un, ja zinās, ka jūs zinājāt, ka viņš būs slims un varējāt to izbeigt pirms sākšanās, arī jūs, par to, ka nolēmāt viņu tādai spīdzināšanai.
Jūs viņu mīlēsiet tādu, kāds viņš ir. Vai viņš spēs sevi tādu mīlēt? Ļoti daudzi nespēj.

Man radu lokā kā reiz nesen notika tāds gadījums -mazais piedzima ar smagu sirds patoloģiju, uzreiz tika aizvests uz reanimāciju, lai gan māte par to tika informēta vēl pašā grūtniecības sākumā, kad vēl bija iespēja uztaisīt abortu un mēģināt vēlreiz. Uzskatu to par sava veida egoismu, jo īstenībā raudāt gribas, kad iedomājos, kādos apstākļos ir iesākusies dzīve tādam mazam kunkulītim un kas viņu sagaida:'-( mazais nemaz nav bijis mājās, pa slimnīcām vien..

Lasu un aizdomājos par pataloģijām. Man zināmai sievietei arī teica, ka bērns būs slims, ātrāk jātaisa aborts, nav ko dzemdēt tādus, kuri visu mūžu kopjami, bet viņa bija gatava uzņemties atbildību un bērniņu paturēja. Un ko jūs domājat - bērns piedzima pilnīgi vesels bez jebkādām kaitēm, veselāks par veselu. Reizēm aizdomājos - cik daudz veselu bērniņu šādu iemeslu dēļ nepiedzimst? (t)

Varētu veikt abortu.

Izvarošana - pats par sevi, netaisos dzemdēt maniaka bērnu, nespētu tādu mīlēt.

Ja man pateiktu, ka bērns būs slims, apstaigātu vairākus ārstus, nepaļautos tikai uz viena viedokli. Tomēr neriskētu, jo bērns invalīds ir kas briesmīgs.

Lasu un aizdomājos par pataloģijām. Man zināmai sievietei arī teica, ka bērns būs slims, ātrāk jātaisa aborts, nav ko dzemdēt tādus, kuri visu mūžu kopjami, bet viņa bija gatava uzņemties atbildību un bērniņu paturēja. Un ko jūs domājat - bērns piedzima pilnīgi vesels bez jebkādām kaitēm, veselāks par veselu.

Ir situācijas, kad pat pēc USG ir skaidri redzams, ka bērns nodzīvos, augstākais, dažas dienas. Un ir situācijas, kad ārsti kļūdās un viss ir samērā nosacīti, tāpēc vienmēr lēmums ir māmiņas, nevis ārstu pieņemts.