Uzmanība, rūpes

Netraucēju vispār man kaut kā liekas stulbi prasīt telefonisku uzmanību darba laikā

Ja nekas nav steidzams sakaams, darba dienas laikaa nesazinaamies. Mums abiem ir atbildiigi darbi un bez vajadziibas viens otru netrauceejam.

Nee, nav sajuutas, ka miilu vairaak nekaa mani miil. Viira uzmaniibu pret sevi un muusu beernu juutu ik dienu.

Sazvanamies pusdienlaikā, papļāpājam, pasmejamies Bet tā darbā viņu netraucēju, un pati runāt arī nevaru.

Un kā ar pusdienlaiku? Tad taču var sazvanīties. Man kaut kā dīvaini, ja visu dienu par mani neliekas ne zinis un pašai apnicis pirmajai zvanīt / rakstīt. No rītiem un vakaros arī vairāk mīļoju, bučoju kā viņš, viņš mazāk. Man tas sāp
Kādreiz jau piezvana, bet retāk kā es un mīļo jau, bet mazāk kā es, man tas nepatīk. Ko darīt?

Nevaru pateikt, cik bieži, bet sazināmies katru dienu, kad viņš ir darbā. Visbiežāk tā ir sms, kurā viņš uzraksta, cikos aptuveni būs mājās, jo viņam tāds tizls darba grafiks. Nu ja ir kaut kas smieklīgs noticis vai interesants, tad arī sazvanāmies vai uzrakstam sms.

Un nē, tādas sajūtas man nav. Man ir sajūta, ka draugs mani mīl vairāk Uzmanību es saņemu katru dienu, pat ja viņš ir pārguris, tāpat apčubina un rūpējas, izrāda mīļumu.

Man vienmēr ir par maz uzmanības, nezinu ko iesākt, gribu visu laiku mīļoties un bučoties bet parasti jau vīrieši to tik daudz negrib, kā es

Pa dienu gandrīz nesazvanamies. Sazvanam viens otru, ja kavēsimies, vai ja ir kāds piedāvājums vakaram. Tā nē. Un nejūtos mazāk mīlēta vai aprūpēta, ja nav sanācis vispār sazvanīties. Un no rīta arī daudz nečubinamies, katram ir savi plāni un darba laiks. Un tagad, kad ārā ir karsts, tad arī telpā ir liels karstums, ka mēs viens otram neuzbāžamies, jo abiem brāļiem karstums nepatīk. Un draugam vēl alerģija ir pret ziedputekšņiem, ka es vispār viņu neaiztieku, jo viņam tā kau ir grūti. Pamīlinamies vakarā, bet arī ātri viens no otra atlīpam, jo paliek karsti. Bet mums jau tā ir gandrīz no attiecību sākuma, un abus apmierina šis.

, jo abiem brāļiem karstums nepatīk.

Tā, vārdam brāļiem tur nav jābūt.

Nu nevar visi mīlēt vienādi.Mans vīrietis vispār sākumā jau pateica,ka viņam piemēram nepatīk ka sabiedrībā čubinās,bučojas iet rociņās u.t.t Darba dienās, viņš pats man nezvana nekad pirmais,bet tas jau nenozīmē,ka viņš mazāk mīl
Un vai nav jaukāk,ka vakarā varat pastāstīt ka jums katram visas dienas garumā ir gājis? Nevis vairākkārtīgi sazvanīties?

Man arī vienmēr gribas vairāk uzmanības, nekā sniedz. Bet vispār jau nav par ko sūdzēties. Lielākoties tā tikai mana kaprīze.

Kad viirs darbaa, pusdienslaikaa uzzvana un caurs sms dazas reizes dienaa pajautaa kaa mums iet.

Draugu darba laikā netraucēju, jo zinu, ka telefons tā pat var nebūt pie rokas... viņš man gan dažreiz uzzvana, ir dienas kad nezvana vispār. Nu atkarīgs no tā kā viņam ar darbiem. Bet parasti tās ir 3-5 minūšu sarunas. Pastāsta kko kas pēkšņi galvā iešāvies, vai vnk apjautājas ko daru, pat ja zin ko daru!

Pa dienām viņam zvanu vai rakstu es. Viebmer sēžot darba atradīšu kādu muļķīgu iemeslu lai pazvanītu un kko pajautātu vai kaut vai lai dzirdētu kaa viņam iet vins gan taa nedara, pa reizei uzraksta sms pajautājot ka man iet, bet tas man liekas vairāk tapēc, ka zin, ka gaidu. Bet ta zvanu es.
Zinu, ka vins mani mīl tikpat cik rs viņu, bet uzmanība ir vairāk no manas puses... Skumji ka taa, bet vins nav no tiem, kas nesis majas ziedus un dziedās Sērenes zem liga. Kādreiz jau uznāk mīļums brīži, bet nu ne viebmer. Vienkārši vins man to uzmanību izrāda citādāk - izpildot manas kaprīzes, nakti skrienot uz veikalu man pec virtuļa vai pec garas darba dirnas gatavojot vakariņas, kamēr es pati majas esmu bijusi. Vins vnk uzaudzis tāda ģimene , kur rūpes un saistiibas parāda caur darbiem, nevis vārdiem un cubinasanos. Es gan gribētu vairāk to mīļumu un mazas mīlestības zinites atnākot no darba... Bet nu kads ir, tādu mīlu !

Īpaši nesazināmies pa dienu. Ja nu vienīgi kaut ko noskaidrot vai sarunāt vajag.

Netraucēju vispār. man kaut kā liekas stulbi prasīt telefonisku uzmanību darba laikā

++
Mums tas pats.
Ja nav nepieciešams pateikt kaut ko tiešām svarīgu un steidzamu - viens otram darba dienās, darba laikā nezvanām.
Nav vajadzīgs otru traucēt, lai parunātos par muļķībām. To visu mēs varam pārrunāt vakarā aci pret aci vai skype(ja viņš nav LV tajā laikā).
To cik reizes viņš man zvana/nezvana es nesaistu kopā ar to, cik daudz viņš mani mīl vai nemīl.

Nesazinamies.
Man jau pietiek ar mammu un omi, kurām patīk zvanīt un papļāpāt ne par ko, lai vēl ar draugu tā darītu... Paldiesm Dievam, esam vienādās domās par to, ka darba dienās absolūti nav nepieciešams zināt, ko otrs ir ēdis vai cikos tualetē bijis.
Ja ir kāda klusāka diena, tad mēdzam kaut ko skaipā pačatot, betarī par kādiem svarīgiem jautājumiem nevis vnk tāpat aiz neko darīt.

Viņam darba specifika atļauj sazināties ikdienā, es patreiz nestrādāju. Tā nu pāra reizes dienā uzrakstam viens otram kādu sms un apjautājamies par to kā iet un ko vakariņās domājam ēst. varbūt arī ko smieklīgu, kas atgadījies.

darba laikaa sazinamies tikai,ja kkas svariigs. Man, piemeram, pashai nepatiku, ja man zvaniitu ,lai pamiilinaatos un buchinjas suutiitu, kad straadaaju. Bet tas nenoziimee, ka es nemiilu, vnk visam savs laiks

Nu īpaši nesazināmie, ja vien ir garlaicīgi, bet kādas mīlīgas sms gan dienas laikā mēdzam nosūtīt..

Hmm, vispār reti, jo viņš strādā naktīs, un es guļu visbiežāk tā kā naktīs
Dažreiz kādu sms uzmet, ja kaut kas smieklīgs noticis, vai kaut kas jauns, vai arī kaut ko uzrakstu tādu ne īpašu, tā vispār , ļoti ļoti reti kāda sms. Tā kā es strādāju pa dienu, ja strādāju,tad gan mēs šad tad sazvanāmies, ja viņš neguļ /vai viņam brīvdiena, šad tad, bet vispār tā , itkā tā katru dienu lai pļāpātu par neko, nē, nē, nē, vidēji 3-4 x mēnesī kāda sms/zvans ir