Nekas vairs nesagādā prieku.

Ieteiktu palasīt rakstus, kuri Tevi motivē. Man jau daudzus gadus palīdz Ineses Prisjolkovas sniegtā informācija gan mājaslapā, gan grāmatās, gan vebināros, gan semināros klātienē.

Mans ieteikums. Vērsies pie sevis un meklē spēku sevī, jo tas tur ir.
Turās!

kateliina,paldies par padomu.
Paskatīšos Tevis minētās autores mājaslapu.

Ir bijis līdzīgi. Pēc pieredzes, tā jutos. Tiešām kāda literatūra varētu palīdzēt + biežāka uzturēšanās dabā, nomierinošu vai pozitīvu dziesmu klausīšanās, pēkšņi lēmumi - izdomā kaut kur doties un brauc! Šad tad jau arī var iedzert vairāk nekā glāzi, ja gribas vai atlikt vakara ieplānotos darbus. Protams, ja nav ļoti steidzami. Nejūties kā lelle, kuru dzīve izmanto :) Kad pati būsi ar sevi apmierināta, atradīsies īstais cilvēks, kurš uzmodinās Tevī uguntiņu un būs jau super! Lai cik stulbi neizklausītos, svarīgākais galvenais ir TICĒT, ka būt viss, kā vēlies! :-)

Kerija,paldies par viedokli. :)

Jā, es arī regulāri meklēju atbildes uz šo jautājumu...
Es piespiežu sevi priecāties. Mēģinu darīt labu sev un citiem. Atmetu smēķēšanu, sāku aktīvi sportot, pilnībā mainīju ēšanas paradumus, līdz minimumam samazināju alkohola patēriņu. Pucējos, velku savas smukàkād kleitas un kurpes dienās, kad jūtos vissliktāk. Mēģinu pēc iespējas vairāk laika pavadīt pie dabas. Izremontēju dzīvokli, mājās man regulāri ir svaigi ziedi. Sveces, gaismiņas. Kad vien varu, ceļoju vismaz Latvijas robežās. Gleznoju, klausos labu mūziku, lasu labu litetatūru un attiecībās ar citiem mēģinu dzīvot pēc kristīgās morāles principiem.
Tas viss protams nevienmēr sanàk, bet es ļoti cenšos. Jo tikai tā es jūtos labāk.
Jā, vēl kontakts ar dzīvniekiem ļoti palīdz. Kad vien sanāk, izmantoju iespēju jāt. Vai vismaz vairāk ar savu kaķi pakomunicēt. Reizēm aizbraucu uz suņu patversmi ar suņiem pastaigāties.

Padoma nebūs, varu tikai padalīties ar to, ka man ir tāpat. Kā Tev tas viss sākās, pats no sevis vai pēc kāda notikuma, zaudējuma?
Man tas sākās pēc tam, kad nācās saskarties ar dažu cilvēku nodevību un pazemojošu attieksmi, jau daudz laika-gadi pagājuši, vajadzētu pāriet, bet nē. It kā saņemos, eju un daru, bet bez iedvesmas. Prieku nesagādā it nekas, ne jauks pasākums, ne jauns pirkums. Trakākais jau ir tieši ar tiem izklaides pasākumiem, svētkiem, kur it kā jārod prieks, skaties, ka visi apkārt priecājas, bet tevī šīs sajūtas nav!

Par to cilvēku, kurš uzmodina uguntiņu ir tāda taisnība.
Kad satiksi savu cilvēku, tad enerģija un dzīvesprieks dubultosies un arī dzīvei jēga būs pavisam cita
Bet lai satiktu šo cilvēku, pašai ir jābūt kà pilnai glāzei - kad ir ko dot otram, kad esi spējīga iedvesmot un iepriecināt blakus esošo, ir spēja mīlēt sevi un apkārtējos. Bet tas ir darbs ar sevi. Nav neiespējami, bet nesaku, katas ir viegli.....

Eh, biju reiz uz Prisjolkovas semināru, kaut arī viņa atsaucās un dažiem man zināmiem autoriem un izskatījās, ka pašai tīri labi iet, viņa man nespēja dot objektīvas atbildes uz svarīgiem jautājumiem (Jā, esmu viena no tām, kas semināros un lekcijās vienmēr diskutē :D ) un galu galā mani nepameta sajūta, ka esmu nonākusi kaut kādā sektā.
Ja gribi paklausīties šos "laimes speciālistus" iesaku paralēli aiziet pie kāda zinātniski domājoša speca, citādi iebraucot vienā vai otrā galējībā, var nonākt vai nu pie raibam tabletēm vai ar savu aklumu pret apkārt notiekošo smagi izbesīt pārējos. Un mani tā Inese tiešām izbesīja :D
Varu pateikt, ka literatūra nestrādā, ja netiek piekopta prakse un tam jau vajag atsevišķu motivāciju. Vajag kādu, kas novērtēs Tavus darbus, vienalga tie būtu profesionālajā lauciņā vai mājsolī, kaut vai savā izskatā. Sports ļoti palīdz, dažādas fiziskas aktivitātes, svaigs gaiss, daba. Ja ir kompānija, var iet divu vai vairāku dienu pārgājienos, darīt lietas, kas neļauj sēdēt vienai savās domās un gruzīties par būtībā neko.
Un ik brīdi atrast ko jaunu pēc kā tiekties. Plānot ceļojumu pēc pusgada, plānot remontu, plānot bēbi, vai/un karjeras nākamo pakāpienu. Vajag kaut kādu mērķi pēc kura tiekties, un kad tas sasniegts, plānot nākamo.

Kā jau teicu-man ir viss. Arī īstais cilvēks blakus. Esmu precējusies un dievinu savu vīru. Viņš mani uz rokām nēsā un dara visu iespējamo,lai es būtu laimīga. Tieši viņa priekšā jūtos neizsakāmi vainīga. Lai kā es censtos ,viņš vienalga jūt,ka kaut kas nav kārtībā.
Kā jau vīrietis uzreiz meklē konkrētu problēmu,kuru risināt. Bet problēma ir abstrakta...
Nu ko nozīmē -nav laimes sajūtas,nav prieka? Vīrs uzreiz uzdod loģiskus jautājumus. Kāpēc nav? Kas nomāc? Kas pietrūkst? Ko viņš var palidzēt?
Bet es nevaru atbildēt...jo nekā jau nepietrūkst. Pēc visiem loģikas likumiem -viss ir kārtībā!
Pašai dusmas uz sevi,kā es varu nenovērtēt visu ,kas man dots.

Nevajag uz sevi dusmoties, priecāties ir jāiemācās ;) Vai arī jāatrod iemesls, kurā brīdī un kāpēc prieks ir zudis. Un tas var būt gan ļoti vienkārši, gan ļoti sarežģīti - ilgi meklējams un dziļi rokams. Mazi bērni prot priecāties, viņi neprot novērtēt, bet viņi spēj būt vienkārši laimīgi, ja viss ir kārtībā. Un tad bērnībā, pusaudžu gados vai vēlāk var notikt kaut kāda blokāde, kaut vai sīks pārmetums no kāda un... čuššs

Ja tiešam tā, ka viss ir, tad varbūt, ka kavēta serotonīna veidošanās. http://www.unifarma.lv/lv/jaunumi/44-pasliktints-garastvoklis-pieaug-pesimistisks-un-aptisks-noskaojums-
http://iaptieka.lv/?lapa=doctus2&id=30

Jā, man arī... Ir cilvēks ko mīlu, kas mīl. Daru dzīvē ko vēlos. Es pat nezinu ko varētu vēlēties. Man ir skaista un interesanta dzīve. Un ir arī tukšums....

tukšumu cenšos aizpildīt ar mūziku un kaķi. Tagad es nezinu kas man ir tukšums vairs nav, bet ir kkas cits neizskaidrojams.

Man tā bija visu šo gadu līdz es aizgāju pie kāda cilvēka visu izrunāt. Nu ir cits skats uz dzīvi. Un es arī nesapratu problēmu likās ka viss ir. Tagad saprotu, kas bija par vainu.

Godīgi sakot, es nespēju saprast sievietes un meitenes, kurām viss ir un nekā it kā netrūkst, bet jūtas tukšas un nav spēka vairs dzīvei. Nudien nesaprotu!!!
Man, pēc pieredzes, vienmēr bijis pretēji - tukšums un nespēja priecāties allaž piemeklēja tad, kad dzīvē negāja tā kā gribētos un daudz kā trūka. Kolīdz kaut kas dzīvē pamainījās uz labo pusi, tā momentā uzreiz atgriezās dzīves spars un prieks.
Man tad drīzāk gribētos teikt - acīmredzot Tev tomēr nav gluži viss tā kā gribētos, jo, ja tā būtu, tad nesaskartos ar to, ka jāsaņemas elementārām dienas aktivitātēm un jāmeklē zaudētais dzīves prieks. ;)

Pucējos, velku savas smukàkād kleitas un kurpes dienās, kad jūtos vissliktāk.

Es daru tāpat. Un dienās, kad izskatos vislabāk, iekšā jūtos vissliktāk.

Lai arī lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījusi pārliecībā, ka esmu izteikta savruprniece, pēdējā laikā manu, ka mani iztukšo sajūta, ka neviens tā līdz galam mani nesaprot. Tā vēl nebūtu lielākā bēda, sak', paši sevi ne vienmēr spējam līdz galam izskaitļot. Sāpina tas, ka cilvēki neklausās. Pat tuvākie draugi. Izklāj viņiem uz paklājiņa savas dvēseles mocītājus, saņem pāris nepārdomātu frāžu, un sākas pretī es - es - es. Un ja nu man gribas šodien līdz mielēm iztirzāt SAVU problēmu, kā neskaitāmas reizes esam tirzājuši/ - šas tavējo? Saucēja balss tuksnesī.

Vai Jūs jūtaties saprastas? Cik nozīmīga Jums ir šī esam uz viena viļņa sajūta?

hanna! - ja tu visu laiku esi tas plecs, uz kura paraudāt un vēl psihologs par velti, tad apkārtējie tevi uztver tikai tā. Tu uzklausi, uzsūc svešas sāpes un problēmas kā tāda švamme. Bet nav teikts, ka švammes ir apkārtējie. Viņi ir tik ļoti pieraduši tavā klātbūtnē runāt par sevi, ka viņi nav spējīgi tev atdarīt ar to pašu. Tev jāatrod jauns cilvēks, kuru padarīt par savu švammi.

Lollipop, es nepiekrītu, ka mums katram jāmeklē savas švammes. ;) Problēma ir tajā, ka skaistu un īstu draudzību ir maz zem šīs saules. Lielākoties attiecībās valda aprēķins. Tiesa, ne visi ir vienādi. Pa retam ir arī kāda godīga un draudzību alkstoša dvēsele sastopama. ;) Ja mēs gribam, lai mums pretī ir godīgs un pretimnākošs cilvēks, tad mums ir jābūt tādiem pašiem. Ja mums apkārt ir cilvēki, kuri mums neliek justies labi, mīlētiem un saprastiem, tad kam dēļ mums tādi nepieciešami? Nav viņi vajadzīgi. Labāk tad radīt brīvu vietu tādiem draugiem, kuri spēs mūs uzklausīt, saprast un mīlēt, neskatoties uz mūsu problēmām. Īsti dvēseles draugi ir sastopami, bet bieži vien šos cilvēkus mēs sastopam negaidīti un vēl trakāk...iesākumā nespējam pat novērtēt, jo mēdz būt arī tā, ka viņi neatbilst mūsu priekšstatiem par to, kādus mēs gribam viņus redzēt.

Manai draudzenei tā nesen bija. Viņa teica, ka dzīve šķiet bezkrāsaina, bet viss nepieciešamais tā kā ir. Un tad viņa izdomāja, ka katru dienu darīs kaut ko traku vai nebijušu. Nokrāsoja matus, izleca Siguldā ar gumiju, aizbrauca uz peintbolu... Protams, tam visam vajag naudu, bet tomēr varbūt sanāks dzīvi padarīt košāku. Lai vaicas!