Pamanīju, ka runājāt par studentiem un LNB. Otrreiz savu degunu tur nemaz bāzt negribu! Attieksme no dežurantiem bija TIK augstprātīga un nelaipna, ka visu "esmu pirmo reizi gaismas pilī" prieku tas sabojāja.
Situācija:
Ieeju bibliotēkā, tur viss liels, nesaprotams. Ok, atrodu garderobi un kur nolikt somu. Gribu tikt periodikas nodaļā. Pieeju pie dežurantes.
-Labdien!
-Sveiki, ko vēlies? (Tādā tonī! Ķipa "ko gribi?" un skatiens nāvējošs!)
-Es gribētu bibliotēkā tikt
-Nu tad ej taču!
-Es tā vienkārši drīkstu iet iekšā?
-Nu nezinu, pamēģini, varbūt apsargs savāks
-Kas man jādara, lai apsargs nesavāktu? (Sāku mazliet uzvilkties)
-Nu tev kartiņu vajag. Ņem, aizpildi (pamet man papīrus)
Es biju šokā, goda vārds. Tad pienāca vēl viena administratore, kura apjautājās, vai esmu studente. Kad atbildēju, ka esmu gan, viņa pateica, ka man kartiņu nemaz nevajag, ja man ir studenta apliecība, vajag tikai parakstīties par noteikumiem.
Kopš tās reizes LNB manās acīs nav bibliotēka, tā ir Latvijas politiķiem.... "krāniņu pagarinātājs", piedodiet. Un ne man vienīgajai tā ir gadījies, bet daudziem citiem studentiem arīdzan.