Es saprotu to daļu par kara beigām, saprotu, ka tas bija kas šausmīgs, un dieva laime, ka beidzās. Arī visur Eiropā šo dienu piemin, bet ar atvieglotu nopūtu. Neviena cita valsts pasaulē tik pompozi nelepojas ar karu, uzvaru vai savu militāru pārākumu. Tas gluži vienkārši nav morāli ētiski. Latviešiem, kas karoja abās frontes pusēs, vienkārši nebija izvēles. Pār mūsu zemi nāca divi milzu spēki, te bija to krustpunkts, un ko gan vietējiem iedzīvotājiem bija darīt? Daļa pieslējais vienai pusei, daļa - otrai.. Arī krieviem un vāciešiem, kas karoja, nebija diži lielas izvēles.. Varbūt kāds tiešām ar baudu skrēja šaudīties, bet dienestā bija jāiet un viss. Nesen runāju ar radu tanti, kas tajā laikā bija maza meitene. Viņu lauku mājās sākumā uzturēties ieradās vācu karavīri, un tantei bija tikai tās labākās atmiņas - esot bijuši ārkārtīgi pieklājīgi, draudzīgi un atlīdzībā par pārtiku palīdzēja mājas darbos. Tad māju pārņēma krievu karavīri, tantei seja tā satumsa un tik noteica, ka tās bija īstas šausmas.. Viņa neieslīga detaļās, bet pamatā bija viņu mājas izdemolēšana, dzeršana, izsmiešana, uzmākšanās... Protams, ne visi ir vienā maisā bāžami, bet tās tomēr ir kultūras atšķirības.
Nesen ciemos bija atbraukuši vācu draugi, un tieši runājām par kara tēmu. Viņi pilnībā ar skaidru prātu apzinās un nosoda psihopātisko Hitleru. Teica, ka tas ir melns traips viņu vēsturē. Nav viņos nekāda romantisma par burvīgo kara laiku. Karš, totalitārisms ir šausmas un izlietas asinis.. Tas nav nekas cildināms.
138
