Man šķiet, ka vissvarīgākais ir saprast, kas tev piestāv. Toņi, piegriezumi, stils. Tad arī ir vieglāk uzreiz veikalā pamanīt piemērotu apģērbu un attiecīgi mest līkumu visādām tendencēm-viendienītēm, kas ir liels skapja piesārņotājs.
Ja ir kaut mazākās šaubas par apģērbu, tad nevajag uzreiz pirkt, bet gan aiziet mājās un padomāt. Ja nākamajā dienā joprojām gribas to apģērba gabalu, tad iet un nopirkt. Un pirms katra pirkuma mēģināt iedomāties vismaz trīs (piecas, septiņas...) kombinācijas, kādās tas būtu savienojums ar lietām, kas tev jau ir, NEVIS domāt "tagad es nopirkšu blūzīti, pēc tam piepirkšu atbilstošus svārkus un augstpapēžu kurpes, sen jau gribēju pievērsties lietšķajam stilam".
Ko vēl nevajag - domāt par apģērbu "par šādu cenu ir labs", it īpaši tas attiecas uz izpārdošanu. Pērc tikai tādā gadījumā, ja būtu gatava to iegādāties arī par pilnu cenu vai pat divreiz lielāku. Jo, kad pāriet prieks par labo cenu, tad saproti, ka esi vienkārši palikusi ar šaubīgas kvalitātes drēbes gabalu. Apģērba pirkšanu nevajadzētu uztvert kā medības un tīksmināties par procesu, bet gan domāt tikai un vienīgi par rezultātu - vai tu tiešām no sirds gribēsi to drēbes gabalu valkāt, nevis tikai "nomedīt" labu cenu?
Un vēl nevajag darīt šitā:
Man ir pilns skapis ar tievajām drēbēm Nometīšu svaru un būs ko vilkt daudz, daudz...
Par šo fenomenu reiz lasīju rakstu, un tur galvenā doma bija, ka šāda rīcība nav motivējoša. Respektīvi, tu esi nopirkusi skaistu kleitu, papriecājusies par viņu, papriecājusies par sevi, bet pēc tam ieliec skapī un aizmirsti par to. Un tā krājas, krājas... Tur bija teikts, ka daudz motivējošāk ir noteikt, ka lielā šopingā varēsi doties tikai tad, kad būsi tikusi līdz vēlamajiem apkārtmēriem, bet līdz tam pirksi tikai ļoti nepieciešamas lietas.