Adopcija.

Es atkal zinu divas burvīgas māsiņas. Katrai gan ir savi vecāki, bet mani radinieki viņas adoptēja vienu pēc otras. Lielākā meitiņa pa modeļu aģentūrām dzīvojas, a mazā ir tāds žiperis. :-) Ir arī labi gadījumi.
Bet es ticu, ka gēni ļoti ietekmē bērnu.

pirms paņemt bērniņu ģimenē dod izlasīt lietu, tur ir arī slimības rakstītas. Ja vēlies veselu bērniņu- izvēlies to. Ja visu max kārto šis process aizņem gadu.

pirms paņemt bērniņu ģimenē dod izlasīt lietu, tur ir arī slimības rakstītas. Ja vēlies veselu bērniņu- izvēlies to. Ja visu max kārto šis process aizņem gadu.

Nekad mees nevaram zinaat 100%,kas ir geenos...
Nekad neadopteetu svesu beerninu.

Ko tur dalīties, "gēnus ar pirkstu neizsmērēsi". Dažādi bērni nonāk bērnu namā, arī tie, kuru normālie vecāki, piemēram, ir gājušo bojā, ja trāpās tāds, tad es ticu, ka izaugs labs cilvēks, bet visādu narkomānu u.tml. bērni, neticu.

Man arī šķiet, ka tas, ka dažkārt vecāki, kas adoptējuši bērnu, viņa uzvedību, niķus, stiķus noveļ uz gēniem, vienkārši nevēlas atzīt savas kļūdas audzināšanā.

Kaut kā baigi bieži nedzird, ka vecāki par saviem miesīgajiem bērniem, kuri izauguši pastrādā noziegumus vai aizraujas ar narkotikām, teiktu, ka tas tāpēc, ka atvasei, redz, mūsu sliktie gēni. Tad parasti ir vainīgi slikti draugi, slikti skolotāji un neveiksmīgi apstākļi.

piemēram, ir gājušo bojā, ja trāpās tāds, tad es ticu, ka izaugs labs cilvēks,

Saprotu ko tu gribi teikt ar so,bet arii siem cilveekiem geenos var buut nopietnas slimiibas.

Vai par saviem gēniem tiešām, tiešām varat būt drošas, ka tur viss tīri un labi? es domāju, ka reti kurš zina savu tuvo un tālo radinieku slimības vēstures nez cik paaudzēs.

Kaut kā baigi bieži nedzird, ka vecāki par saviem miesīgajiem bērniem, kuri izauguši pastrādā noziegumus vai aizraujas ar narkotikām, teiktu, ka tas tāpēc, ka atvasei, redz, mūsu sliktie gēni. Tad parasti ir vainīgi slikti draugi, slikti skolotāji un neveiksmīgi apstākļi.

+++

Adoptācija ir spēcīgs solis, tomēr gēni paliek no bioloģiskiem vecākiem, ja vecāks ir bijis agresīvs bērnam gēnos tas var palikt un izmainīt to praktiski nevar.
Pavērojiet sevis pašas no malas, vai ir tādas lietas,kuras jums ir palikušas no vecākiem? Man personiski ir.
Savs paliek savs, bet ja savu nevar būt tad var arī izaudzināt arī svešu , bet cik gadījumu nav bijuši,ka svešu mīl vairāk nekā savu?!
Un cik gadījumi nav bijuši,kur ģimenēs ir gan savi gan no bērnama,galvenais lai mīlestību pietiek uz visiem(l)

Manuprāt, tā gēnu nozīmība ir stipri šeit pārspīlēta, ja ne pārspīlēta, tad vismaz attieksme pret to ir tāda dīvaina.

Es neticu, ka daudzas no šeit esošajām sievietēm pirms radīt kopīgi bērnu ar vīrieti, ir noskaidrojušas pilnīgi visu par sava vīrieša ģimenes slimības vēsturi vairākās paaudzēs, attiecībām ar atkarību raisošajām vielām vai to, vai kāds opaps kādreiz nav nonācis cietumā, bet vajadzētu taču, jo ja nu tavs bērns izaug par dzērāju vai žuļiku, tāpēc, ka vīrieša senčos tādi bijuši? Un, ja tādi bijuši, tad jau ar šo vīrieti kopīgi bērni vispār nav apsriežami, ne tā?

Marissa, bet ja tas ir mans miesīgs radīts mīlestībā, tas nav tas pats, kas svešs un pieņemts.
Turklāt, nu ko nozīmē nepēta, zina taču vai rados ir slimots, vai visi veseli.

Un gēnu nozīme nav pārspīlēta, ir kaudze lietu, kas tiek nodotas ģenētiski. Tu jau pati runā par saslimšanām un tā.

Marissa-atskiriiba ir tur,ka savs ir savs...To varbuut ir taa gruuti saprast uzreiz.Es redzeeju te taadu dokumentaalu filmu-zeel nosaukumu vairs neatceros,kur vecaaki loti labi visu pastaastija,kaa reaali tas ir ,ka ir adopteets beernins jau no dzimsanas ,un ir veseliibas probleemas ,un tiesi ar psihi.Tur jau taa lieta,ka mees neviens par sevi nezinam visu 100%.

Taisnība, becky. Es tikai gribu teikt to, ka risks dabūt bērnu savu vai pieņemtu ar iedzimtām slimībām, nosliecēm ir diezgan līdzvērtīgs. Bet, ja cilvēks ir nolēmis adoptēt bērniņu, tad visticamāk viņš viņu ir gatavs pieņemt tāpat kā, ja tas būtu paša miesīgs, kas nozīmē, tādu, kāds tas bērns ir. Ar iespējamām slimībām, rakstura īpatnībām un visu pārējo gēnu padarīšanu.

Un, ja iemīlies, vēlies būt kopā, radīt bērnu, piemēram, vīrietī, kurš nācis no tā paša bērnu nama, nav informācijas par viņa ģimeni, riskēsi taču un darīsi to, neskatoties uz to, ka visas pārmantojamības nav iespējams prognozēt. Tāpat, manuprāt, ir ar adoptēšanu-ja jau adoptē, tad esi gatavs pieņemt kā savu, neskatoties ne uz ko.

Mans vectēvs uzauga bērnu namā.Par labu cilvēku es viņu neuzskatīju(nu jau 4 gadus miris),savu dēlu(manu tēvu) tika sitis ar ādas siksnas metāla sprādzi un pārsitis uzaci,mani viņš vispār nemīlēja,tāpēc par viņu es neatceros neko labu,neļāva ēst,skrēja bļaudams man pakaļ,ja mēģināju to darīt.Es teiktu tāds ne visai stabils psihē,īpaši uz vecumu,kad biju pavisam maza atceros viņu citādu,bet vienmēr bijis ļoti auksts,nekad neatceros viņu samīļojam mani vai kādu no manām māsīcām,pasakam kādu labu vārdu,neko.
Tagad mans tēvs ir adoptējis 3 bērnus,kuriem visiem māte viena,bet tēvs katram savs.Šķiet it kā normāli,īpaši vecākie,mazākā meitene,kurai tagad laikam 5 joprojām ļoti slikti runā,sūkā īkšķi,plēš sev matus no galvas,bet viņa arī cieta vissmagāk,bāriņtiesa esot atradusi kanpi dzīvu,vecākā māsa mēģinājusi viņu izvilkt ar ko nu pratusi savos 5 gados pagatavot galīgi mazam bebim

Pēdējā laikā domāju, ka vislabāk būtu adoptēt bērnus tad, ja pašiem jau ir savi bērni. Vismaz tad ir kaut kāda nojēga, ko vispār nozīmē, kad tev ir bērns - kurš būs tavs uz visu mūžu; un kas tā patiesībā ir par atbildību. Protams, ne visi var fiziski radīt paši savus pēcnācējus, bet šoreiz runāju tikai par tiem, kuriem ir tāda iespēja...

Man jau šķiet, ka ļoti daudz ģimeņu, kuri paņem un tad nožēlo, ka ir paņēmuši bērnu no bērnunama, patiesība vnk dzīvoja pirms tam ilūzijā par to, cik jauka viņiem nu tagad būs ģimene un cik labu darbu izdarījuši (glābuši svešu bērnu).

Savs ir savs, protams, bet citreiz vecāki daudz ko spēj paciest un saņemas, lai izaudzinātu labu cilvēku tikai tāpēc vien, ka tas ir bioloģiskais mazulis, nevis svešais. Tā teikt, ar svešo pacietība beidzas krietni vien ātrāk un gribēšana arī var kaut kur pačibēt... Bet beigās izrādās, ka tas bērns ir vainīgs, jo, redz, gēni slikti esot. Patiesībā - vienkārši kādam par maz bija pacietības un gribas...

Par geeniem runaajot, ko zinaam, varbuut mums pashiem bija patiesiibaa elliskjiigais, trakais vecteevs rados ar kuru vecmaaminja paarguleeja kameer viirs bija darbaa, un tad tas trakais geens "izrausies" aaraa muusu beernaa vai pat mazbeernaa. Katraa zinjaa nav tik traki, audzinaashana var apslaapeet slikto un izcelt labo. Taapat katraa no mums ir tas sliktais iekshaa, tik lielaakajai daljai tas nav attiistiits, taapeec diezgan latenti muusos snauzj. Tas pats ir ar visaadaam psihiskaam slimiibaam. Vispaar beerni ir kaa loterija. Nekad nezini kureejo izvilksi. Tas pats adopteetais beerns var izraadiities puukainaaks par saveejo, kuram ir negantaaks raksturs.

No īsto vecāku narkomanizācijas neko nevarēja izsecināt, jo puikam ir iedzimta psihiska kaite, un īsto vecāku narkotisms bija tikai šīs kaites sekas. Puiku var izārstēt vienīgi ar Dievišķu spēku, citu iespēju nav.

Dažādi bērni nonāk bērnu namā, arī tie, kuru normālie vecāki, piemēram, ir gājušo bojā, ja trāpās tāds, tad es ticu, ka izaugs labs cilvēks, bet visādu narkomānu u.tml. bērni, neticu.

becky , es esmu adoptēta un mana "īstā " mamma bija narkomāne, un ,piedod, neuzskatu, ka esmu slikts cilvēks vai kā savādāk.

Dzīves laikā iemantotās īpašības neiedzimst.

Par geeniem runaajot, ko zinaam, varbuut mums pashiem bija patiesiibaa elliskjiigais, trakais vecteevs rados ar kuru vecmaaminja paarguleeja kameer viirs bija darbaa, un tad tas trakais geens "izrausies" aaraa muusu beernaa vai pat mazbeernaa.

++

Un, ja iemīlies, vēlies būt kopā, radīt bērnu, piemēram, vīrietī, kurš nācis no tā paša bērnu nama, nav informācijas par viņa ģimeni, riskēsi taču un darīsi to, neskatoties uz to, ka visas pārmantojamības nav iespējams prognozēt. Tāpat, manuprāt, ir ar adoptēšanu-ja jau adoptē, tad esi gatavs pieņemt kā savu, neskatoties ne uz ko.

Man sie vaardi lika aizdomaaties veel par vienu lietu,soreiz no pasas dziives.Vispaar laikam gruuti ir taa iisti saprast,kaa buutu ,ja buutu...Tagad daudzus gadus dziivojot svesumaa ,esmu piedaliijusies viira deela beernu audzinaasanaa .Atceros ,ka bija arii noruna,ja kaut kas ar vecaakiem notiek,tad es un viirs panemam beernus!Es biezi domaaju,kaa esmu piekeerusies siem beerniniem,iipasi meiteniitei,laikam tiesi taapeec,ka vina muusu maajaa ir pavadijusi lielu dalu savas agraas beerniibas.Esmu aizdomaajusies arii par to,kaa buutu,ja man paliktu sie abi beerni.Man noteikti nebuutu viegli,jo es jau pieskatot beerninus ,ieveeroju,ka reizeem nespeeju pateikt stingraaku vaardu,kur nu veel uzsaut pa dibenu uttMani pasas deeli bija audzinaati daudz stingraak.Saprotu arii vienu lielu lietu,ka te ir tik daudz to "nevar",viss ir jaameegina risinaat mieriigaa celaa utt
Tajos briizos,kad ir gribeejies pateikt kaut kas stingraaku,manii paraadaas "vaajuma paziime".Staastot savu staastu es aizdomaajos arii par to,ja es buutu adopteejusi beerninu ar uzvediibas trauceejumiem,man noteikti buutu probleemas adekvaati riikoties,situaacijaas,kuras vareetu buut nepatiikamas.Te nu es esmu-liela dala dziives nostraadaata psihiatijaa ,un ja iet runa par pasas personiigo dziivi,tad es saku -nespeetu adekvaati riikoties.