psihoterapeits pēc tuvinieka nāves

Varbūt bez psihoterapeita var tikt labi galā?
šobrīd ir ta, ka darbā es atstrādaju un īsti vairs nerunaju ne ar vienu, tāpat negribās mājās runāt un ar draugiem vispār negribās tikties.

Pacelšu;-)

bojajas attiecības ar vīru jo nespēju paskaidrot kas ar ir ar mani, negribu ne runāt ne skaidrot

Vīram taču būtu jāizprot šī situācija:-/ Lai nu kā,turies(l) Atdot visu mīlestību mazajam un vīram-arī viņiem šobrīd ir svarīgi just Tevi blakus. :-)

Vislabāk ar kādu izrunāt, profesionālis būtu labākais variants. Jo var attapties arī tādā bedrē, kad vairs pat profesionālis nepalīdzēs.. Un apkārtējie cilvēki parasti nezina kā reaģēt, iesaka kaut ko reāli stulbu un brūk attiecības arī ar viņiem.

Mīlestību atdodu mazajam, viņš dod to spēku un enerģiju un kopa ar viņu man nav skumjas prata un raudāt negribās, bet atlikušais laiks ir tads kāds ir. Tāds skumju pilns. Gribās lai vīrs vienkārši saprot mani, lai man nav jāstāsta, bet laikam jau saprast nevar...

Jūtu, ka eksplodēsu, jo nav ar ko par to izrunāt, nav kam izstāstīt sīkumos kā jūtos, kā tas notika, nu visu visu. Bet vai varēsu regulari atļauties labu psihoterapeitu diezvai, kaut arī ļoti gribētu lai nesaietu sviestā no skumjām un turot to visu iekšā.

eliyuu, saprotu, ka finansiāli tas nav viegli..
Bet pavisam godīgi teikšu, ka nav jēgas krāmēties ar draugiem, es to esmu sapratusi. Var pajukt vien draudzība.. Jo nevar cits cilvēks saprast, kam Tu ej cauri. Un klausīties neērtās atbildēs arī nevajag.

Es netaisos uz draugu pleciem to novelt, ar draugiem par to nerunāju un neplānoju :) bet ir taču cilveki kuri tiek galā un ne visiem ir nauda staigat ilglaicīgu periodu pie psihoterapeitiem. Tas ir viens no variantiem, bet gribās zināt kas citiem ir palīdzējis.

Ar tevi viss ir kārtībā-normāli sērošana ilgst gadu, tai ir vairākas fāzes. Psihoterapeits dārgi izmaksās. To pašu efektu vari panākt 100 reizes izstāstot savu bēdu stāstu citiem un izraudot to sāpi.
Vari izmantot tepat foruma meiteņu ziņkārību-izstāsti savu sāpi PM, jo tad tev būs iespēja to stāstīt daudz reizes. Paliks vieglāk!

Es zinu, ka citi lasa grāmatas, ir pat tieši tādas par to kā samierināties ar notikušo, nosaukumus uzreiz nepateikšu, aizmirsies.. Varbūt tas Tev palīdzētu?
Arī daudz pastaigas - klusumā pie dabas, saulainās dienās!
No sevis varu teikt, ka ir jāizsāp. Man visu nobrucināja fakts, ka uzreiz visi mani rāva sabiedrībā, viņi izlikās, ka nekas tāds nav noticis un es arī iemācījos izlikties, un nu jau ir par vēlu, jo nekur jau sāpes nav pazudušas.. Bet vispār, ja gribi runāt, tad labāk pm, te neko publiski vairāk nerakstīšu.
Katrā ziņā - sūtu Tev izturības pilnas domas!

Tev noderētu paklausīties P.Kļavas domas par pēcnāves dzīvi. Viņš vada seminārus un uzklausa serojošos tuviniekus arī privāti, bet tas vairāk attiecas uz vecākiem, kas zaudējuši bērnus.

Psihoterapija būs dārgs pasākums, piekrītu Teikai Spolītei.

Varbūt ja nevari uzreiz atļauties psihoterapeitu, griezies pie kāda speciālista krīzes centrā, piemēram, marta. Varbūt arī šādā situācijā viņi var palīdzēt. :-/

Es viena tuva cilvēka nāvei tikai nesen esmu tikusi pāri. Vismaz tā šķiet. Pagājuši jau 7 gadi un MAN VISPĀR NEŠĶIET, KA TAS NOTIKA TIK SEN. (t) Es tiešām biju lielā šokā, kad izskaitīju cik gadi pagājuši.. Tad arī nokaunējos un tiku tam pāri. Tomēr tas bija tāds pirmais tiešām tuvā cilvēka zaudējums pie kura nedaudz vainoju sevi vēljoprojām.

P.S. Vispār es arī būtu gribējusi lai kāds man tuvs cilvēks mani aiz rokas aizvelk pie kāda ārsta, bet es pārāk labi protu slēpt savas emocijas. Tāpēc arī nevienam vēljoprojām nav ne jausmas, cik man tas bija sāpīgi. Tā kā, jā, labāk atrast naudu pāris vizītēm, lai iegroza domas pareizā virzienā.

Kā kuram cilvēkam. Cits spēj dzīves nelaimēm tikt pāri patstāvīgi, citam vajadzīga speciālista palīdzība. Abi gadījumi ir ok.

Pirmkārt, tas viss ir normāli. Otrkārt, tev tiešām jāatrod kāds ar kuru runāt, apzelet situāciju no visām pusēm un tik cik tev gribas
Neturi sāpi sevī. Kāpēc ar vīru nevari parunāt?

Vēl labs veids ir izlikt visu uz papīra, raksti un pēcāk izmet ja vēlies.

Ja, iespējams ir pagajis parak maz laika, jo ļoti daudziem ir vajadzigi gadi lai samierinatos un iemacitos dzivot bez ta cilveka.

Pirmo menesi gulet nevareju. Arsts izrakstija nervu zales-adaptolu. Vismaz vareju sākt gulet.

Beibe.Marta

Vīrs izliekas, ka viss ir kārtībā. Tapēc nevaru pēkšņi sākt par to runāt. Varbūt ja viņš man kādtreiz vienkārši pajautātu kā es jūtos, tad arī atvērtos, bet varbūt viņš grib kā labak un neaizskar to tēmu.
Saprotu arī vīru, ka viņam nav viegli, ka es parsvarā esmu bez garastāvokļa saskumusi. Pat seksu vairs negribu un saprotu, ka arī ar to aizvainoju viņu.

Jā, domāju, ka man varētu palīdzēt daaaaaudz pastaigas svaigā gaisā, ko arī darīšu brīvdienās, un iespējams tas viss jāuzraksta uz papīra, varbūt kļūs vieglāk, jo šobrīd gribās par to runāt, runāt, runāt, bet nav ar ko.

Ļoti ticams. Kā virs nezin kā tev ar šo tēmu tuvoties.
Ielien viņam azotē un pasaki, ka vēlies parunāt, ka tev ir grūti. Domā nesaprastu?!

Esi ar sevi tādā vietā, kas tevi nomierina.man piemēram tā ir jūrmala..
Lūdz Dievu, lai viņš atvieglo tavas sāpes un dod spēku

Cilvēki nezina, ko teikt.. Un, ja godīgi, es arī nezinātu, nemācētu atrast pareizos vārdus. Labāk, lai nesaka neko, nekā muļķības gvelž.
Ja Tev gribas, lai klausās - varbūt pārvari sevi un izstāsti vīram.. Pasaki, ka Tev svarīgi, lai uzklausa Tevi. Jo viņš, iespējams, arī nezina pareizos vārdus un tādēļ izliekas it kā nekas nebūtu noticis.