Tie vecāki, kuri ļauj bērniem spārdīt krēslus lidmašīnās/autobusos, mētāt un plēst mantas, kas viņiem nepieder.... pat nezinu kādos vārdos gribētos viņiem paskaidrot to, cik tas ir nepareizi... (e) :-|
Mana labākā drauga sīkais brālis iet pie psihologa. Viņam bija dusmu lēkmes, hiperaktīvs bija, varēja vienkārši norauties no ķēdes, neklausīt nevienu. Bet nu tagad palicis mierīgs, foršs, neārdās, klausa un ciena citus! Ja pašiem vecākiem nesanāk, varbūt der atzīt, ka tomēr nesanāk pašiem un meklēt to palīdzību? Protams, ka tas nav viegls solis, bet nedrīkst būt egoistiem. Ne tas bērns normāls izaugs, ne apkārtējiem būs patīkami ar tādu bērnu/cilvēku atrasties blakus.