Grūtniecības laikā man bija samērā mazs vēders un tā vēl bija ziema (biezais apģērbs), pieņemu, ka nebija īsti redzams, ka esmu grūtniece. Sabiedrībā nejutu nekādas ekstras sava stāvokļa dēļ, pārsvarā neviens lāga pat nepamanīja manu punci... Pēdēja mēnesī pārsvarā dzīvojos pa mājām un visur gāju kājām - attieksmei nepievērsu uzmanību, bet nekas tāds arī nenāk prātā. Vienīgi poliklīnikā viens vīrietis mani sasmīdināja - sēdēju rindā un gaidīju savu kārtu uz analīzēm. Viena dāma iespērās bez rindas tieši mana deguna priekšā. Nu es neko - sēžu mierīgi tālāk. Vīrietis aiz manis skaļi sāka pukstēt par to "bezrindas" dāmu un par mani tik noteica - "a tu ko vispār sēdi rindā? Tieši tev vajadzēja iet bez rindas! Aaa, nu ja, pārāk jauna vēl esi, pieklājīga... Par maz tev tās pieredzes...". Tas bija tik smieklīgi! :D
Vēlāk ar ratiem arī nekādu problēmu nebija - palaida gan pa priekšu, ja vajadzēja, palīdzēja durvis pieturēt un kopumā viss bija pieklājības robežās, klusītiņām un mierīgi. Tas Latvijā...
Kanādā atkal ļoti daudzi skaļi sajūsminājās par bēbi, nāca klāt runāties, ielūkojās ratos, visvisādi mēģināja palīdzēt pat reālos sīkumos, smaidīja un izteica komplimentus gan man kā māmiņai, gan par superīgo bēbi (lai gan bērns kā bērns), veikalos sauca pirmo pie kasēm, vīrieši ejot pretī plati smaidīja (pieminu to, jo tas bija neparasti, salīdzinot ar Latvijas vīriešiem), un daži tuvāk pazīstami vīrieši pat aizkustināti stāstīja par saviem mazuļiem (gluži kā to parati māmiņas dara) un dalījās ar savu bērnu bildēm (kaut kā no Latvijas vīriešiem šādu attieksmi neatceros)... Īsāk sakot - attieksme ne tikai priviliģētāka, bet arī kopumā draudzīgāka un siltāka.