Manuprāt, ir vieglāk paciest visus zīdaiņa aprūpes grūtumus, ja apzinās, ka tas ir pilnīgi normāli, un mazuļi, kas no trīs mēnešu vecuma guļ pilnu nakti, paši skaisti iemieg savā gultiņā un paši savā nodabā spēlējas stundu, ir drīzāk izņēmums nevis norma. Ja ir paveicies ar tik mierīgu bērnu, ir forši, bet ja nē - tas ir pilnīgi normāli. :-)
Mazam zīdainītim var ļoti palīdzēt jau minētā tīšana autiņā - savu pa nakti tinu līdz iemācījās velties, tad labi čučēja gultiņā. Pa dienu līdz apmēram piecu mēnešu vecumam gulēja tikai un vienīgi man rokās. Nu neko, īpaši nestresoju par to, tajā laikā pati palasīju grāmatu vai ko tādu, bet, tā kā arī nomodā bija ļoti nemierīgs, tādas lietas kā pusdienu gatavošana un mājas uzkopšana izpalika. Tagad mazajam astoņi mēneši, ir jau daudz vieglāk, prot rāpot, sevi kaut cik nodarbināt ar mantām, kaut arī, protams, mamma vēl aizvien ir pasaules centrs. Naktī vēl aizvien ceļas kādas 4-5 reizes, bet esmu jau pieradusi un netraucē, diezgan vienalga. Pirms kāda laika cēlās ik pa stundai, tas gan besīja. :-D Bet tie taču ir bēbīši, nevar gaidīt, lai uzvestos kā pieauguši cilvēki. :-)