Lai gan par manu grūtniecību zināja tikai daži cilvēki, tomēr piekrītu khkh, tiem arī visvairāk trūka tolerances. Tie zvani un sms 10x dienā ar pamācībām kā ātrāk to bēbi no sevis laukā dabūt, nemitīgie puspajokam jautājumi :"Nu? Ir klāt?", nemitīgā tramdīšana, kas radīja tik drausmīgu spiediena izjūtu. Man gribējās vienatni, klusumu, mieru (t)
Biju arī pret ciemiņiem slimnīcā, tad nu netiku respektēta un vīra vecāki atskrēja. Man dzemdības ilga 23h, slimnīca bija pārpildīta, tāpēc ielika vienā palātā ar sievieti, kuras bērns bija skaļš un raudulīgs. Ne es varēju pagulēt, ne normāli dušā vēl ieiet, kā jau atskrēja pa galvu un pa kaklu viesi (t) Tad vēl katru dienu pie istabas biedrenes nāca no rīta līdz vakaram cilvēki bariem. Lai gan par med.personālu varu teikt tikai to labāko, tomēr laiku slimnīcā atceros kā murgu.
Es jau vīram teicu, ja palikšu vēļreiz stāvoklī, tad vispār nevienam pati neteikšu. Ļoti patika būt grūtniecei, bet esmu laikam pārāk privātumu mīloša persona (man pašai šādas izjūtas bija pārsteigums, jo pirms grūtniecības tā vien šķita, ka ar jaunumiem gribēšu dalīties visiem, visiem :D ). Nedomāju, ka kādu tāpēc var nosodīt. Ir jāvadās pēc savām izjūtām un apkārtējiem ir jāmet pie malas sava egoistiskā rupjība un nosodīšana, bet jāspēj pieņemt cita cilvēka situāciju un vēlmes, kādas tās ir.