Pat nezinu ar ko lai sāk...pirms pusgada aizgāju no darba, jo tas mani izsmēla pilnībā, ja tad, kad sāku strādāt biju sajūsmā, man ļoti patika, tad pēc 2 nostrādātiem gadiem tur, biju nelaimīga, likās, ka nav dzīves - darbs, mājas, darbs, mājas un tā uz riņķi. No sākuma, aizejot no darba, biju laimīga - gāju uz dažādiem kursiem, lekcijām, randiņiem ar savu puisi, sportoju, daudz laika pavadīju ar māsu un viņas bebīti, auklēju mazo, kad māsa brauca pa savām darīšanām, katru rītu agri cēlos, gatavoju māsai brokastis, tīrīju māju, gatavoju pusdienas, meditēju, utt, darīju visu ko. Ar darba meklējumiem nesteidzos, jo tāpat bija labi. Pēc dažiem mēnešiem māsas vīrs paņēma viņu un mazo uz ārzemēm pie sevis, es paliku viena, bet tāpat jutos laimīga, pusis pārvācās pie manis uz dzīvokli, jo viņš strādā 6 dienas nedēļā pa 13h un sanāk reti tikties. Tad es katru rītu cēlos, gatavoju viņam brokastis, kārtoju māju, turpināju nodarboties ar sevi, daudz lasīju,utt, bet ar laiku tas viss sāka apnikt.
Pārstāju sportot, pārstāju iet uz kursiem, jo apnika, vairāk laika sāku pavadīt mājās, retu reizi aizbraucu uz citu pilsētu pie vecākiem, tās bija foršas dienas. Bet pārsvarā sēdēju mājās, gatavoju ēst un kārtoju māju.
Vēl pēc kāda laika man apnika arī tas, sāka parādīties slinkums mazgāt traukus pēc tam, kad biju pagatavojusi kaut ko, atļāvos to visu atstāt uz nākošo rītu, un tā lēnām, lēnam, sāku dzīvot bardakā. Tad atkal saņēmos, sakārtoju perfekti māju un kādu nedēļu atkal uzturēju to kārtībā. Pēc tam atkal sākās - gāzes plīti nenotīrīju pēc gatavošanas, tā vietā, lai nomazgātu netīro krūzi, iemetu to izlietnē un paņēmu jaunu, utt, pēc tam arī gatavot vairs negribēju - sāku pasūtīt ēdienus, bieži pierunāju draugu paēst kaut kur ārpus mājas, utt. Tagad esmu atsākusi gatavot, bet mājās joprojām ir mazs bardaks un es nevaru sevi piespiest to sakārtot.
Ir dienas, kad pieceļos no rīta, uztaisu draugam brokastis (to neesmu pārstājusi darīt, draugs jau pieradis, grūti atradināt), tad ieguļos atpakaļ gultā un aizmiegu. Pieceļos ap 12:00 un saprotu, ka man neko negribas darīt, noguļu līdz 18:00, tad pieceļos, piesēžos pie datora, ēdu, dažreiz aizeju līdz veikalam, bet tad nejūtos kā es, jūtos kā svešs cilvēks šajā pasaulē. Vienu brīdi domāju, ka jāsāk strādāt, sūtīju savu cv uz tām darbavietām, kas man patika, bet mani nekur neņēma, jo man ir tikai vidējā izglītība. Par pārdevēju strādāt negribu, negribu, lai kāds pazīstamais mani redz.
Pēc tiem visiem atraidījumiem dēļ izglītības man jau ir bail meklēt darbu, gribēju sūtīt uz vienu kompāniju par sekretāri, bet paskatoties uz sevi, rodas domas galvā "nu, kas tu par sekretāri, ir daudz labāki varianti, ar izglītību, vecākas, ar pieredzi, bet tev nav nekā".
Un es nesūtu.
Es saprotu, ka man nav dzīves.
Es nezinu ar ko lai sāk.
Man negribās neko darīt, kā tikai gulēt gultā un lai citi man liek mieru, bet no otras puses, es saprotu, ka tā ir problēma, tā nedrīkst un es tik ļoti gribu dzīvot.
Es gribu ceļot, gribu braukt kaut kur ar stopiem, gulēt teltī, gribu izlēkt ar izpletni, gribu iet uz operām, gribu tik daudz ko, bet problēma ir tāda, ka tam visam vajag naudu, bet man nav naudas, tik cik dzīvošanai un ikmēneša skaistuma procedūrām (vispār, priekš kam man tās skaistuma procedūras, ja es tāpat katru dienu pavadu mājās sūda treniņtrēpā?) nu, labi, stopiem nevajag, bet man bail, kas zina kāds vadītājs var gadīties. Un nav neviena, kas gribētu ar mani to darīt.
Es nezinu, ko man darīt.
Izplūdu gari un dikti, pat nezinu vai manā gadījumā vispār var palīdzēt, pat nav padoma ko dot.
Bet vismaz ceru, ka izlasot par manu dzīvi, tu sapratīsi, ka tava ir vienkārši pasaka.
147
