Visvairāk man ir likusi raudāt šeit jau pieminētā Hachiko filma. Tas bija ļoti spēcīgi, visu filmas otro pusi noraudāju kā mazs bērns, neviena cita filma vēl nebija tā spiedusi uz emocijām un jūtām.
Vēl piekrītu par Intouchables - lika gan pasmieties, gan nobirdināt kādas asaras, beigās radot ļoti jauku noskaņu.
The Revolutionary Road
Šo filmu vēl joprojām neesmu izpratusi. Atceros, redzēju viņu labu laiku atpakaļ, noskatoties vienīgā doma bija ''wtf? kāda ir filmas jēga?''. Raudāšanu arī neizsauca, tikai dīvainu pēcgaršu un kaut kādu netaisnības sajūtu... Hmm, varbūt pēc šī laika ir vērts noskatīties vēlreiz.