Raudamaas filmas

Kubietes ieteiktā Lilya forever ir atradums!!! Daudzus gadus atpakaļ tā bija mani viegli traumējusi, - smaga un ar brangu dzīves skarbuma piegaršu.

Vakar skatījos If I stay. Arī mazliet acis samitrinājās un kamols kaklā iekāpa.

The Impossible - pēdējā, kas nāk prātā, kur pinkšķēju ļoti. Pie tam es skatījos to filmu kino un es izvairos raudāt publiski. Taču, nevarēju noturēties.
No ''klasiskajām'', protams The green mile. āāā - draugs pierunāja skatīties Armagedon, tur tad arī beigās nopinkšķējos. Atceros, ka es nevarēju beigt raudāt skatoties Third star beigas.
Bet vispār, tas ir gaumes jautājums.
Noskatījos arī slaveno Fault in our stars un zinot, ka mēdzu būt pinkšķe kā arī dzirdot, kā visi raudājuši skatoties, gatavojos, ka nu tikai būs... reāli, nekā nebija. Likās cukuraina un daudzās vietās pat tizla, viduvējā filma. Neraudāju.

Šeit vēl pievienoju - Dear John un Armagedonu. Pie šīm arī raudāju. :D

Viennozīmīgi - Hachiko. Vienu reizi šo filmu esmu redzējusi un sev nosolījusies, ka vairs nekad neskatīšos, jo balsī bija jāraud.

Lilya forever redzēju kkad pusaudžu gados. Nedomāju, ka raudāju, bet viennozīmīgi spēcīga un smaga filma. Smaga ir arī igauņu Klass.
Mani noteikti nepaķer klišejiskie sāpīgie love storiji aka A Walk to Remember.
Raudu es pie visām dzīvniekfilmām. Un patversmes reklāmām :D

Eight Below un The Pianist lika ne tikai aizkustinājuma asariņu nobirdināt

The Revolutionary Road - lai gan filma pavisam nav klasiskā raudamā filma, pieļauju, ka lielai daļai tā vispār nešķitīs varbūt pat skatīšanās vērta, bet man personiski šī filma kādu dvēseles stīgu aizskāra. Lika sāpīgi aizdomāties, kā nododam paši savus sapņus un solījumus, rīkojamies pretēji tam, ko esam kādreiz ļoti vēlējušies. Pieļauju, ka auditorijai, jaunākai par 25 gadiem,kad jūra vēl līdz ceļiem, un šķiet, ka šajā dzīvē pilnīgi viss ir iespējams, ja vien karsti vēlies un dari, varētu pat šķist nesaprotama;-)

Man laikam ir akmens sirds, bet tik daudz piemineetais Hachiko mani tik loti neaizskaara. Neraudaaju vispaar.
Atceros veco krievu Balto Bimu-tur jaa, visas iekshas izgrieza)

Parasti baigi nepinkšķu, taču šī filma man to lika darīt maksimāli daudz- gan no laimes, gan bēdām. Manuprāt pēdējā laika patiesākā filma..

The Best of Me (2014)

Īss review- vidusskolas mīlas pāris pēc apmēram 20 gadiem kāda iemesla dēļ satiekas savā mazpilsētā. Filmas gaitā tiek rādīta tagadne un pagātne, kur redzams kā viņi kļuva par pāri, kāpēc bija jāšķirās. Kas pa šo laiku ir mainījies katra privātajā dzīvē.

Ielikšu arī kādu filmu, kura vēl netika šeit uzskaitīta :)
Raudāju tā kā asaras šķīda: http://www.imdb.com/title/tt2024519/

Jackie, Tev ir suns? Nezinu nevienu sunju cilveeku, kas nebuutu pie Hachiko raudaajis. :D

Jaa, te nosauktaas un veel the Diving Bell and the butterfly, the Hunt, no jaunajaam shkjiet, ka Theory of everything buus kaartiiga raudaamaa, nesanaaca gan veel laiks taalaak par pusi noskatiit, bet beediiga.

Viennozīmīgi - Hachiko. Vienu reizi šo filmu esmu redzējusi un sev nosolījusies, ka vairs nekad neskatīšos, jo balsī bija jāraud.

Vakar tieši iedomājos: labi, ka bija reklāmas, kuru laikā atpūsties, citādi būtu vēl histērijā iedzīvojušās.

Es it kā neesmu baigi raudulīgā, bet esmu reizēm raudājusi arī pie Grejas anatomijas un Bīstamajām mājsaimniecēm. :D

Vispār, ja salīdzina, tad dzīvnieku filmas mani aizkustina biežāk nekā cilvēku.
Baltais Bims - Melnā auss ir bērnības trauma, gaudoju kā traka.
Hachiko vienreiz saņēmos noskatīties - nogaudojos nenormāli.... Arī pie Mārlija noraudājos..

No cilvēkfilmām - pirmās reizes skatoties If Only un The Notebook, nobirdināju asaras... Zaļā jūdze.... Titāniks gan saraudināja tikai pirmajā reizē 9.klasē. Gaudoju un pierakstīju asarainas lappuses dienasgrāmatā :D

Vispār, ja salīdzina, tad dzīvnieku filmas mani aizkustina biežāk nekā cilvēku.

Man tas pats! Pie Hachiko vēl labi turējos, bet Mārlijs maniem nerviem bija par traku, brēcu kā bērns. Bimu neesmu redzējusi un negribu. :D
Es apraudājos pie The Fault of our Stars, jo rudenī ar vēzi aizgāja radiniece, tas bija par traku tajā brīdī, tāpēc atļāvos paraudāt par jaunu cilvēku likteņiem. Vēl es bieži raudu pie kara filmām un, ja filma ir par ebreju likteņiem, tad Zewa Softis jāsagatavo jau pirms filmas. Tā bija ar The Pianist.
Pēdējā laikā bieži asaro acis pie filmām, kurās atklājas smagas ģimeniskās attiecības. Bišķi parāva uz pinkšķi filma The Judge, par tēvu un dēlu.
Šeit jau minētas daudzas filmas, kas man izraisījušas spēcīgas emocijas, bet romantiskās filmas noteikti nebūs starp tām.

Jackie, Tev ir suns? Nezinu nevienu sunju cilveeku, kas nebuutu pie Hachiko raudaajis.

Nē, nekad nav bijis:D
Es nezinu, bet tā filma tādā melanholiskā manierē tika uzņemta, man bija garlaicigi un atceros, ka miegs pat nāca.
Ok, esmu jocīga:D

Ā, vēl atcerējos, kad pusaudzes gados Mihalkova "Sibīrijas bārddzini" noskatīojos, pēc tam ieslēdzos vannasistabā un aizgūtnēm raudāju! Ārprāts:D

my sister's keeper un The Lovely Bones, abas par dzīvi, ne mīlestību

The Revolutionary Road - lai gan filma pavisam nav klasiskā raudamā filma, pieļauju, ka lielai daļai tā vispār nešķitīs varbūt pat skatīšanās vērta, bet man personiski šī filma kādu dvēseles stīgu aizskāra

Loti ieintereseeji.
Laikam taada filma ,kur esmu raudaajusi visu filmas laku bija "The Pianist".

Jackie, neesi jocīga, vienk Tu uztver savādāk. Es, cilvēks, kam visu mūžu apkārt sunči, to atkal savādāk uztvēru, varbūt arī ir palēna utt., bet gribot negribot sanāk sasaistīt ar sevi, savu sunci, iedomāties, cik tas skumīgi utt. ne tikai filmas laikā piņņāju, bet arī pēc tam pie savējā piegāju un bužināju labu laiku. Piem, pie Eight Below es arī vairāk raudāju tad, kad man pašai ģimenē ienāca tieši tāds suncis...:-D

Pēdējā, kurā man nobira asariņa, bija Lovelace..tā arī, pieņemu, ka daudziem liktos parasta biogrāfiskā, bet man likās tik skumīgi..tā sievietes bezspēcība, bailes teikt k ko pretī, iet prom, labāk izvēlēties palikt un paciest šausmas...un iedomājoties, ka vēl mūsdienās k kāds procents sieviešu ir tādas, kas tā vienk pakļaujas, nepastāv par sevi, nejūtas gana pārliecinātas...žēl.

Tikko noskatījos The theory of everything. Emocionāli smaga, kamols kaklā sakāpa vairākkārt, bet arī caur asarām pasmaidīt varēja. So skaitītu pie raudamajām.