vai vispar ir jēga?

Neons, no savas puses es esmu visu izrunājusies. Saku, ka man ir grūti, tāpēc saproti lūdzu, ka varbūt es neesmu tajā labākajā omā pašlaik. Viņš saka, ka viņam arī ir žēl, bet nav jau pasaules gals. Kad vienu dienu runāju, ka varētu pēc kāda laiciņa vēlreiz pamēģināt, viņš sākumā attaisnojās ar to, ka mums nepietiek līdzekļu, pēc tam jau es izvilku no viņa paša, ka viņš nav pārliecināts, vai vispār grib pavadīt ar mani atlikušo mūžu. Jo bērns tomēr ir liela saistība. Pēc SA, man bija liels trieciens, un plusā visam viņš vēl man pasaka tādus vārdus.

SA bija pagājušo 6dien. 7. nedēļas.
Bērniņs nebija plānots, bet mēs abi ļoti priecājāmies, kad pieteicās. Runājām ko pirksim utt. Viņš man mīļoja jau punci, kaut gan punča vēl nebija utt.
Ar vīrieti dzīvoju kopā.

Noteikti nedomā, ka viņš nepārdzīvo par bērniņa zaudēšanu.. Pati jau teici, ka pirms tam ļoti priecājās. Vīrieši vienkārši dažreiz nemāk vai arī negrib izrādīt sāpes. Tēlo tādus baigi stingros un niknos, ja kāda nopietna dzīves krīze.
Tomēr, ja jums tiešām kaut kā neskan..aizejiet kopā pie pāru psihologa. Ar tā palīdzību caur nelielu, bet tomēr izrunāšanos jūs stimulēsiet sapratni vienam pret otru un notikušo. Un nevajag uzskatīt, ka viņš vaino tevi. Mēdz būt tomēr visādas komplikācijas grūtniecības periodā.

Un neizskatās, ka viņš skumtu par zaudējumu.

Varbūt viņš neprot to izrādīt, pārdzīvo sevī un tā visa viņa dusmu izgāšana pār Tevi ir vienkārši neizrunātas skumjas? Varbūt viņš neprot to izrunāt.

Parasti jau tādi atgadījumi satuvina, bet mūs tikai atgrūž. Varbut tiesam vins vaino mani pie visa.

Nu nesaki vis. Ir ļoti daudzi pāri, kas šķiras tieši tamdēļ, ka nespēj tam tikt pāri. Viens vaino otru un tā arī attiecības izjūk.

Neons

Protams ka neviens nav vainīgs, bet ja grib tomēr kādu vainot(kas cilvēkiem ir raksturīgi) attiecību labā labāk būtu vainot ārstu nekā partneri kurai tā jau grūti.

Un kā tad to var neuzņemt smagi ja jau bija priecājušies par to :( Nu vel par agru varbūt to tā vienkārši aizmirst. .

Dantessa, Tu neesi vainīga pie spontānā aborta.
Bērns vēl pat nebija attīstījies, visādi var gadīties,
Bērna zaudēšana nav attaisnojumus jūtu vēsumam.
Es pārdzīvotu zaudējumu.

Man vispār ex draugs pret pašas gribu atnēma iespēju kļūt mātei + audzējs bija.
Sāpes neizturamas sirdī un par to ko man nodarījis izspiež naudu, jo izlēmu šķirties un vēlas atgūt ieguldīto manī.

Man nav pat īsti ko ieteikt, jo ja mīl, tad viss nokārtosies pats no sevis.

MJ, paldies! Palasīju...

Nu jā, varbūt es pārāk traki to visu pārdzīvoju un lēnām sāku krist depresijā un līdz ar to arī visu sāku pārspīlēt un visu uzskatu par ļaunu un sliktu. Varbūt pat nepamanu , ka strīdu iniciatore esmu es pati un viņu tas grauž.

Un kā tad to var neuzņemt smagi ja jau bija priecājušies par to Nu vel par agru varbūt to tā vienkārši aizmirst. .

Nu nav to jāuztver kā kaut ko smagu. Esmu gājusi tam cauri 2x, apmēram tajā pašā termiņā, grūtniecības bija plānotas. Nu nekas... Bija un izbija... Ne vēders bija redzams, ne lāga simptomi jūtami, ne kustības, ne īstā apziņa, ka TUR iekšā ir kaut kas reāls.

Jā, mēs visi esam dažādi - kāds vairāk, kāds mazāk emocionāls. Es vairāk vēršos pret to, ka nav jāsēž un sevi jāžēlo un jāuzskrūvē, krampjaini turoties pie šī notikuma. Nav jāaizmirst. Jāizraud (ja gribās), jāizrunājas un jāatlaiž, atstājot atmiņā tikai tīru faktu bez emociju piejaukuma.

Ja es pēc abām reizēm turpināt varot sevi un savu otru pusi ar nebeidzamām žēlabām un klusiem šņukstiem naktīs, tad vīrietis toč saietu sviestā un ne mūžam bērnus negribētu vairs.

Man vispār ex draugs pret pašas gribu atnēma iespēju kļūt mātei + audzējs bija.

??? kādā veidā?

Nu nav to jāuztver kā kaut ko smagu. Esmu gājusi tam cauri 2x, apmēram tajā pašā termiņā, grūtniecības bija plānotas. Nu nekas... Bija un izbija... Ne vēders bija redzams, ne lāga simptomi jūtami, ne kustības, ne īstā apziņa, ka TUR iekšā ir kaut kas reāls.

Katrs izsāp un uztver visu savādāk. Ir pagājušas tikai dažas dienas. Es nevaru tā pļukš un visu aizmirst vai vienkārši uzmest mīksto un tēlot , ka mani tas nerūp. Neeju jau un draugu priekšā neraudu un nežēlojos. Arī mājās neraudu un nežēlojos, bet domās joprojām ir nepatīkams rūgtums un sāpes, jo bērniņu ļoti gribēju. Pareiz jau tu saki, katrs ir savādāk emocionāls.

Būs labi ar laiku. Vīrietim ir sakāpinātas emocijas un tiešām šo visu jūs nēsāt abi līdz galam izrunajuši. Ir sāpīgi, bet vēlāk būs viegāk. Sāpes rimsies. Un tad varbūt arī tavs draugs atraisīsies un būs gatavs runāt par to, kas sāpējis. Tie ir vīrieši, viņi nekad neizradīs līdz galam savas īstas emocijas. Viņi vienmēr centīsies palikt par vīrieti un negribēs, lai citi redz, ka viņiem arī sāp.
pagaidām varbūt pat, ja nesanāk izrunāt, tad atstāj visu pašplūsmai. nedomā tik ļoti pie viņa vārdiem. Viņš varbūt vaino tevi, bet tas ir tikai varbūt! Un ar laiku pat ja tā, viņš sapratīs, ka neviens pie tā nav vainīgs. Tā dzīve notiek. Pat ja saka, ka nezina vai vēlas mūžu nodzīvot. Tu taču zini ka bija iepriekš. Bija priecīgs un laimīgs! Tādēļ vien var saprast, ka vīrietim arī sāp. Vienīgais sāpes spēj izteikt dusmas. Iesaku Tev viņu uz kādu laiku likt mierā. Kad ir kas ass uz mēles - paklusē.

Neļauj šim visam uzvarēt jūs abus. Protams, ka ir sāpīgi un neviens kam tādam nav gatavs, tomēr tieši tagad ir būtiski būt stiprai un cīnīties par jums abiem. Es arī pazaudēju galvu, kad tas notika manās un ex attiecībās. Katrs pārdzīvo citādāk. Puiša jūtas nav zudušas, viņš vienkārši ir apjucis un sāpināts. Dod tam visam laiku.

Neons
Protams taisnība tev ir, vienīgais tavā gadījumā bērns bija plānots, tāpēc viss bija pārdomātāks un attiecības stabilākas. Šeit bērns pieteicās negaidīti, pāri pārņēma laime un pēc tma tik pat ātri viss tika negaidīti sagrauts. Nu nevar prasīt ka cilvēks jau uzreiz tiek pāri, nu nespēj visi tā tikt pāri, mazliet jau laika ir jādod, tik jācenšas tajā laikā ne vainot sevi ne partneri un daudz jārunā savā starpā nevis jātur tas sevī.

Jā, nepiebildu vienu būtisku faktu - pirms stundas kādas sastrīdējāmies atkal, teicu, ka rīt iešu projām, ka redzu, ka viņš ir nelaimīgs ar manīm un naidīgs uz manīm, ka nevēlos būt ar viņu kopā, ja viņš nevēlās.
Tādēļ arī te sēžu un neeju gulēt. Gaidu rītdienu, kas nu atkal būs.

Dantessa, un ko vēlies ar to panākt?

Bērnišķīgi!!!

Dantessa, un ko vēlies ar to panākt?

Kādā ziņā, ko vēlos ar to panākt? Neeju gulēt, jo miegs nenāk. Domāju, ja viņš teiks, ka jāškirās, tad šķiršos. Es negribu, lai mans vīrietis ar mani ir nelaimīgs. Kas tur bērnišķīgs?

Velns nu tu tak tagad emociju iespaidā darbojies, tu nedomā loģiski un viņš ar nedomā loģiski. Paši pēc tam nožēlosiet šķiršanos, neej prom un kārtīgi ar viņu izrunājies par šo. . ir par agru lai ietu prom.

Nomierinies, sievete! Netaisi scēnas un neizprovicē! Tiešām saņem sevi rokās un neļauj izpostīt attiecības. Labāk viens otru atbalstiet un cenšaties kopā tikt tam pāri.

Es netaisīju scēnu. Es ar viņu mierīgi apspriedu finanses, kad viņš vienkārši sāka uz manis bļaut un dusmoties. Tad arī mierīgā tonī viņam pateicu, ka, ja viņš ir nelaimīgs ar mani, tad es iešu prom. Atkārtošos - mierīgā tonī.

..vienīgais tavā gadījumā bērns bija plānots, tāpēc viss bija pārdomātāks un attiecības stabilākas. Šeit bērns pieteicās negaidīti, pāri pārņēma laime un pēc tma tik pat ātri viss tika negaidīti sagrauts.

Pēc manas loģikas, mans gadījums izskatās smagāks, jo bērns tika plānots un gaidīts (sapņots), vēl pirms iestājās grūtniecība. Tad tā tika konstatēta (burtiski uzreiz kā bija iespējams noteikt, jo mēs taču uz to apzināti gājām) un kopumā tas viss laiks ar šīm izjūtām sanāk garāks, līdz ar to - atiešanai būtu jābūt smagākais.

Otrajā varinatā, neviens neko iepriekš negaidīja, uzzināja gan jau apēram 4-5 nedēļā un pēc paris nedēļām jau viss beidzās.

Tās tikai tādas teorētiskas pārdomas. Nevajag uztvert personiski.

Nu jebkurā gadījumā - esat emocionāli vai neemocionāli cilvēki, tāpat šī tēma ir jāiztunā tā pamatīgi. Kā saka, paņem pudeli, ielej katram sākumā pa 100g un uz priekšu - kas kuram uz sirds. Varbūt iepriekš der arī palasīt šo to no medicīniskiem rakstiem, parunāt ar ārsti par tālākām sekām, atveseļošanās procesu un to, kad varētu atkal sākt. Diemžēl, mana pieredze rāda, ka sarunās vadošā loma ir sieviete. Un sevišķi, ja tā ir "sieviešu tēma". Tāpēc autorei ir jābūt tai gudrai, zinošai, vismaz ārēji mierīgai, lai pārliecinātu vīrieti par to, ka nekas briesmīgs nav noticis. Jā, smagi šobrīd, bet nu - jauni vēl esam, varam mēģināt pēc brīža vēlreiz. Nu tā apmēram...