dienasgrāmatas

Agrāk rakstīju un centos rakstīt katru dienu. Sanāca pierakstīt trīs biezās klades. Rakstīju pārsvarā savas emocijas. Ja bija laba diena, tad noteikti ierakstīju patīkamākos brīžus. Neviens nav lasījis. Varbūt mans draugs, kādreiz ir iemetis aci. Rakstīju, jo iedvesmojos no mammas, kura jaunībā rakstīja, lai parādītu man pēc gadiem. Bija jauki lasīt kad viņa raksta, kad esmu viņas puncī vai kad esmu jau blakus gultā un ar lielām acīm vēroju viņu, kad viņa ieraksta dienas notikumus. :)

Man ir entaas dienasgraamatas vel no pamatskolas laikiem tiri taa intereses peec ir paarlasiitas un nedaudz smiekli naak par agraakajaam probleemaam. vel agraak bija taadas kaa edienreizu atskaites un sporta aktivitasu dienasgraamatas kur minimaali pierakstiju emocijas..

1) rakstiju vidusskolaa un 7-9 klaseee..ar paartraukumie, tgd reti, reti ko rakstu.

2) rakstiju par konkreetiem notikumiem, vai izliku savas negaacijas uz papira.

3) rakstiju par toreizeejam simpaatijaam, vecaakiem, apmekleetajiem pasaakumiem un visu kas iepriecinaaja vai saniknoja,

4) maaasa ir lasiijusi, kops taa laika pirku ar sleedzeneem un sleedzeni neesaaju lidzaa.

5) lai tiktu galaa ar emocijaam.:)

Agrāk rakstīju, tagad domāju, kā lai likvidē:-D. Principā varētu arī turpināt rakstīt, bet bail, ka kāds uzietu un izlasītu.
Man ir dienasgrāmatas no 9 līdz 21 gada vecumam. Sākumā jau skolas laiku muļķības tika aprakstītas, vēlāk jau nopietnākas lietas.

Kaut ko pieskribeleeju kopsh sevi atceros rakstiit protoshu. Taa pavisam apzinaati rakstu no gadiem vienpadsmit laikam. Rakstu visu, kas ieshaujas praataa. Ne nu gluzhi, cik siermaizes apeedu brokastiis un kaada sejas aada shoriit, bet piefikseeju notikumus un emociju krikshus. Piesprauzhu miiljas zimiites, kuras gadiijies sanemt. Bileti uz koncertu, kursh savilnojis. Ierakstu smiekliigu joku vai citaatu, kas dienaa dzirdeets. Traapiigu fraazi no dziesmas lirikas. Jebko, kas tobriid skiet svariigs.

Kaut kas tiek ierakstiits katraa dienaa, jo man loti, loti patiik peec gada vai diviem palasiit vecos plaanotaajus, skatiities, kaa esmu (vai, tieshi otraadi, neesmu) mainiijusies un augusi. Vai uz kaadiem graabekliem veel joprojaam kaapju. :D Un tad veel visi piedziivojumi, kuri ar laiku izbalee, bet palasi un atkal kikinies pie sevis. :D
Rakstu taadeel, ka tas man skiet dabiski. Laikam man tas taapat kaa kaadam citam cilveekam iepostot kaut ko Instagramaa vai Twiterii. Mans Instagrams ir mana A5 izmeera graamata aadas vaakos. :)

1. Rakstu vairāk kā 10 gadus.
2. Rakstu, kad ir kādas spilgtas emocijas vai notikumi, ko izlikt.
3. Kas noticis, to rakstu. Pozitīvo, negatīvo, visu, kas ir galvā.
4. Nē, nav gadījies. Māku savas mantas glabāt un slēpt.
5. Esmu intraverts cilvēks un nemīlu dalīt savas emocijas un pārdzīvojumus ar citu cilvēku. Tā vietā izlieku visu uz papīra un vienmēr paliek labāk. Nespēju iedomāties savu dzīvi bez dienasgrāmatas rakstīšanas.

1. Rakstīju no 4. līdz 7. klasei aptuveni. Vēlāk vienkārši sapratu, ka nav vajadzības vairs.
2. Rakstīju apmēram 4 reizes mēnesī.
3. Sākumā rakstīju visu, ko darīju, vēlāk tikai pozitīvās un negatīvās emocijas.
4. Kādreiz nedaudz draudzenei priekšā lasīju, bet tā, ka kāds būtu atradis un izlasījis, nebija.
5. Bija daudz pārdzīvojumu, maz draugu...

Tagad vairs nerakstu. Iepatikās labāk sameklēt atskaņas un uzrakstīt kādu dzejoli, ja reiz tik spilgtas emocijas gadās. :)

1. Rakstu jau apmēram 7 gadus stabili.
2. Apmēram 3-5 reizes nedēļā, bet vispār ļoti atkarīgs no noskaņojuma, vienatnes u.tml.
3. Rakstu visu, kas ienāk prātā, nereti papildinu ar kādiem dzejoļiem vai dziesmu tekstiem, kas tuvi sirdij tobrīd.
4. Ir lasījis tētis. It kā netīšām, bet neviens netīšām nevar lasīt dienasgrāmatu. Tā arī ir vienīgā lieta, ko tā īsti es nespēju piedot viņam.
5. Rakstīšana vispār ir daļa no manas personības un dienasgrāmata ir brīnišķīgākais veids, kā analizēt sevi, nostāties pretī savai dvēselei un arī izprast visu apkārtējo.