Kopā ar savu vīrieti esmu jau 3,5g. Abiem pirmās nopietnās attiecības.
Taču īsti līdz galam apmierināta neesmu.
Pirmkārt, tas kā viņš izpauž savu agresivitāti..tas notiek divos veidos: vai nu viņš mani kaitina un tizli jokojas kamēr redz, ka esmu sadusmojusies vai otrs - bieži aizsvilstas par sīkumiem, tāds holērisks tips. Diemžēl, abi dažreiz lietojam nelielas rupjības strīdos - stulbs, muļķis (tāda līmeņa, nekā trakāka).
Laikam visvairāk traucē tā kaitināšana, otrajā vietā aizsvilšanās. Ir vēl šādas tādas rakstura nesaderības, bet tās nav tik būtiskas un tāda līmeņa var atrast ar jebkuru cilvēku. Drīzāk vēl viena būtiska lieta ir tas, ka viņš mani neprec!!!
Un tik ilgi esot kopā man liekas, ka lai būtu motivētība strādāt ar attiecībām ir jābūt vai nu laulībai vai bērnam, citādi ikdienas dzīvē sāk liektas, ka mīlestība vien ir par maz, ir jābūt vēl kaut kam, kas sasaista kopā.
No otras puses ir tiešām draudzība, pieķeršanās, lieliska attieksme no ģimeņu puses (no manas pret viņu, no viņa pret mani), patīk viņa izskats un mīmika(kas man ir diezgan svarīgi), ir tāds stabils un uzticams cilvēks, kurš arī parūpējas kad vajag, BET... kaut kur mazinājusies motivācija censties. Vienlaikus par to sevi vainoju, jo šķiet, ka varbūt situācija būtu labāka ja es vairāk censtos. Bet 3,5g. ir pārāk ilgs laiks lai nesāktu vismaz plānot ģimeni..Bet līdz tam neesam tikuši. Esmu teikusi, ka man tas ir svarīgi, bet viņš no šīs sarunas izvairās un nav izrādījis, ka tuvākajos gados grib bērnu (kaut arī viņam 30+). Pieļauju gan, ka tas ir tapēc, ka tas tāpēc, ka mani ienākumi ir zemāki kā viņam(pelnu 700eur, bet arī tikai nesen šādu summu sāku pelnīt, bet viņš krietni vairāk, tāpēc baidās, ka uz kakla būšu)+viņš vnk ir tāds cilvēks kurš īsti nemāk runāt par attiecībām un tādām lietām.
Bail, ka nožēlošu, ja viņu pametīšu. Un nav arī tā, ka esmu atsalusi pret viņu.