Tas bija ļoti vienkārši, bet negaidīti.
Es jau kādu laiku, staigājot ar viņu pa lielajiem TC novedu viņu gar juvelierizstrādājumiem. Tā teikt, lai cilvēks saprot, ap kādiem cipariem tas grozas un kāda man gaume. Mums arī bijušas pāris sarunas, kur arī teicu, ka labprāt attīstītu attiecības nākamajā līmenī.
Tas, ka bildinājums būs, to es zināju. Taču nebiju domājusi, ka tas notiks šogad, jo viņam ir savi mērķi. Man likās, ka tas notiks tad, kad tiks pie kārotā, jo gredzens tomēr nemaksā piecīti.
Tajā dienā man vispār nebija noskaņojuma un patiesībā pārnākot no darba mēs mazliet sastrīdējāmies. Precīzāk būtu teikt, ka mums bija tāda mazliet spraigāka diskusija. Aizbraucām uz veikalu, atbraucām mājās. Viņš teica, ka grib kkur aizbraukt, ka besī mājās sēdēt. Pie reizes parunāsimies par to kas man uz sirds. Es ilgi lauzos, bet viņš uzstāja. Domāju, labi. Neko nepazaudēšu, laiks ārā arī nav nemaz tik slikts, aizbrauksim. Pastaigājāmies, papļāpājām. Iekāpjam mašīnā. No mašīnas bija ļoti skaists skats, pretī varēja redzēt mūsu pilsētu ar miljons gaismiņām. Viņš uzslēdza dziesmu, kas man ļoti patīk, un kuru tīšuprāt nekad neļauj noklausīties mašīnā līdz galam. 😀
Mēs runājam, sprādzējos, tulīt brauksim. Viņš atsprādzē mani, aizlien aiz mana sēdekļa un izvelk to kastīti ar tekstu - Nu tad lai būtu skaidrība.
Mums bija tāda padziļinātāka saruna, drīzāk gan monologs no viņa puses par visām labajām lietām, kas notikušas šo 2.5 gadu laikā un kādu viņš redz nākotni. Es klausijos ar zirga smaidu un man bija karsti 😀
Jautājumu viņš neuzdeva, bet tas mirklis, kad uzvelk gredzenu ir vienkārši kosmosīgs!
Pēc tam pastāstija, kādu misiju bija veicis lai saprastu izmēru, kā speciāli braucis pakaļ, domājis, kā lai pasniedz tā, lai es nesaprastu ka tulīt būs, jo viņa mērķis bija to pasniegt negaidīti. Un tas arī izdevās.
Brauksim drīz uz Latviju, stāstīsim vecākiem. Gribas redzēt reakciju dzīvajā. 😀