Vai jūs mīlat savus brāļus/māsas?

Esmu vienīgais bērns ģimenē. Atceros bērnībā pat priecājos, ka nav ne brāļu, ne māsu. Tagad pilnīgi vienalga. Kā jau šeit minēja, priekšstati veidojas no pieredzes, tādēļ nezinu, kā ir būt kāda māsai un tāpē nekādas nožēlas nav.
Smieklīgi lasīt šeit no tiem, kam ir brāļi/māsas, ka mēs, kas esam vienīgie, nabadziņi, nesaprotam tās fantastiskās sajūtas:D

Man ir jaunāka māsa un vecāks brālis. Māsa viennozīmīgi ir mana labākā draudzene - katru dienu sazvanāmies, kopā izklaidējamies, iepērkamies utt.
Ar brāli arī attiecības ir ļoti labas. Protams, neklačojamies tā kā ar māsu, bet kontakts mums ir ļoti labs.
Vislabākie brīži ir tad, kad esam kopā visi trīs. Tad vaigi un vēders sāp no smiešanās :D mamma vienmēr ir teikusi, ka nezina ko tieši ir izdarījusi, ka mums tik lieliskas attiecības, bet ir ļoti lepna, redzot mūsu savstarpējo komunikāciju, atbalstu un uzticību. Ceru to iemācīt arī saviem bērniem :)

Man ir 15 gadus jaunāka māsa. Attiecības ar viņu - nu kā jau ar bērnu. Vienās mājās nedzīvojam, citādi īpaši nekontaktējamies savanoties vai draugos čatojot. Ja braucu ciemos, nopērku kādu nieciņu vai kaut ko garšīgu, drusku papļāpājam un viss. Noteikti nevaru teikt, ka viņu mīlētu, lai arī viņa ir ģimene. Pārāk daudzas lietas man tajā bērnā nepatīk un kaitina, tomēr tur nenoliedzami liela ir arī vecāku ietekme. Mums ir dažādi tēvi un viņas tēvu, mammas vīru es, goda vārds, ciest nevaru, kaut gan ar pašu mammu attiecības labas. Tad nu tur audzināšana atstājusi savas pēdas, apkārtejo ietekme no skolasbiedriem un nezinu pat vēl no kurienes. Varbūt gadiem ejot, mūsu attiecības uzlabosies, bet kas to lai zina. Brāļus vai māsas nebiju vēlējusies nekad, atceros, ka uzzinot, ka man būs māsiņa, biju bēdīga un dusmīga, negribēju :D

Miilu savu dviinu braali ,un juutu vinu no attaluma!Vienmeer atceros,ko vins man teica beerniibaa-es esot panemta no beernu nama:D

Man ir vecāks brālis. Mums nav ļoti tuvas attiecības, bet, protams, ļoti mīlu savu brāli. Gribētos, lai mums būtu foršākas attiecības, jo šobrīd sanak tā, ka 99% gadījumos zvanām viens otram tikai tad, ja kaut kas ir vajadzīgs, nemēdzam tā vienkārši pļāpāt... Bet vajadzības gadījumā viens otra labā esam gatavi darīt daudz, neuzdodot liekus jautājumus. :D
Manās acīs ģimene ir liela vērtība un kopš padsmit gadiem esmu domājusi, ka būtu forši, ja man būtu vēl kāds brālis/māsa

man ir māsa :)
ar kuru ir dažadas attiecibas.. varu par kko izrunaat varam vnkarshi kluseet.. :)

Es arī esmu vienīgais bērns ģimenē un priecājos par to!
Protams, ir bijušas reizes, kad esmu gribējusi vecāku brāli, redzot, cik dažām draudzenēm foršas attiecības, bet patiesībā labi vien ir, kā ir.
Esmu redzējusi pietiekami daudz gadījumus, kad arī pieaugušā vecumā brāļi un māsas kaut ko nevar sadalīt.. Skumji, tad jau labāk es tiešām esmu viena.

Man ir gan brālis, gan māsa. Ļoti mīlu abus. Principā viņi kļūst par galvenajiem atbalsta punktiem dzīvē, vecākiem aizejot otrajā plānā.

Savu māsu- bezgala.
Varbūt ne īpaši izrādu vienmēr, bet ja viņai kāds ko sliktu izdarītu, tam cilvēkam būtu elle zemes virsū.

Man ir māsa un brālis. Esmu vecākā. Satiekam labi, ar māsu esam ļoti tuvas. :)