Jā, brāļi man ir mīļi, neskatoties uz visu. Sākumskolā atceros pat ar lepnumu, kā gāju ar vecākajiem brāļiem pie rokas :)
Tagad gan ciešāks kontakts ir tikai ar vienu no brāļiem, bet reizēm viņš pie glāzes vīna atzīstās, ka esmu viņam labākais draugs, tādās reizēs viss tiek piedots, arī bērnības dienas. :D :)
Es vienmēr biju tā sīkā, kaitinošā māsa, kurai nu tik ļoti gribējās iederēties foršajā brāļu/brālēnu/māsīcu kompānijā, jo tur taču Viss notika :D Tagad skatos uz savu jaunāko māsu, mums ir liela gadu starpība, 10 gadi, un arī redzu kā viņai gribās to kontaktu, kaut satiekamies ļoti reti.
Var nokaitināt līdz baltkvēlei reizēm kaut kāda viedokļu nesaskaņa, bet mīlestība pret ģimeni jau ir bez nosacījumiem.