oficiālas attiecības

uzskatu, ka apprecēties vajag, ne tikai paša procesa dēļ (jo cik nu uz kāzām esmu bijusi, paši precētāji izskatās pārguruši un tusiņš vairāk priekš viesiem

Nu es tāpat uzskatu, bet vīrietim atkal ir savi uzskati.. Ka kāzas jau taisa priekš viesiem, ne sevis. Man tas šķiet stulbs priekšstats, bet nu..viņa ģimenē un vispār kultūrā tā pieņemts. Viņš zin, ka mūsu domas par kāzām nesakrīt un par to arī vairs nekad neesam runājuši.

šī tēma jau sen te ir apspriesta n-tās reizes un skaidrs ir viens, ka vienmēr visas iedalās divās grupās - viena puse cenšās pierādīt, ka laulības ir svarīgas, bet otra apgalvo pretējo. Tas ir atkarīgs no katra paša pieredzes, audzināšanas un tā, kādas vērtības nodevuši vecāki / drauga vecāki.
Man prieks par tiem cilvēkiem, kas vēl laulību un ģimeni arī mūsdienās uztver kā vērtību.
Piekrītu tam, ka lielu daļu no tām, kas noliedz laulību nozīmi, vienkārši neprec, vai arī viņas / vecāku / vai apkērtējo cilvēku laulību pieredze ir bijusi negatīva.

Cik nav dzirdēts, ka dzīvo vienkārši kopā nopērk māju iegulda naudu. Ar veci kas notiek un sieviete paliek uz ielas, jo nav oficiāli reģistrēta laulība.

Tieši tāpēc paziņu pāris pēc kopīga dzīvokļa iegādāšanās un 6 g. kopdzīves izlēma apprecēties. Kāzās bija tuvākie draugi un radinieki. Kāzas bija tīri likumisku iemeslu dēļ. Mīlestība jau no tā nevairojas, bet - stabilitātes sajūta gan.

Piekrītu tam, ka lielu daļu no tām, kas noliedz laulību nozīmi, vienkārši neprec, vai arī viņas / vecāku / vai apkērtējo cilvēku laulību pieredze ir bijusi negatīva.

Nu taaa nu gan nav. Mani vecaki veljoprojam ir kopaa un laimigi. Vecvecaaki arii. Precet mani grib un visu laiku par to tiek runaats. Man ir tas, ka es neesmu gatava organizeties un plaanoties, nu nav man tam speeka sobriid, pienaks laiks, kad gribesies to darishu. Laikam jutos drosha esot arii draudzenes statusaa. Ar droshi es domaju - mileta, cieniita un arii no finansiaalaas puses esmu no vira nodroshinaata, dzivoklis uz mana varda un tpfu tpfu tpfu, ja kaut kas ar vinju notiek, esmu pirmaa persona ierakstiita, kas sanjem visu naudu un ari 3 gadu kompensaciju no vinja darba.

Piekrītu tam, ka lielu daļu no tām, kas noliedz laulību nozīmi, vienkārši neprec, vai arī viņas / vecāku / vai apkērtējo cilvēku laulību pieredze ir bijusi negatīva.

Es arī nepiekritīšu. Zinu, sievietes, kuras neprec, bet tāpat ir civillaulību pretinieces un pie tuvākās izdevības apprecētos. Un pašai vecāku laulība izjuka pēc 15 gadu kopdzīves, arī nav pozitīva piemēra, bet vienalga gribu kādreiz apprecēties. Nevajag neko lielu un grandiozu, bet TĀ sajūta, ka vīrietis izvēlējies Tevi oficiālajā statusā.. :D

Es jau runāju par tām, kuras nevēlas precēties un iemesliem, kāpēc to nevēlas. Un minēju arī, ka liela daļa , nevis visas. Nevajag vispārināt. Man ir zināmas 4 sievietes vecumā no 20-30 gadiem, kas nevēlas precēties, viena no tām vienkārši nevēlas, divas nevar sagaidīt bildinājumu, bet ceturtai vecākiem negatīva pieredze laulībā. No tā tad arī secinu, ka tikai retā nevēlas precēties, bet pārējām ir vai nu negatīva pieredze, vai viņas vienkārši nebildina.

5 gadi attiecībās, precēties pašlaik nevēlāmies. Tam vienkārši uz doto brīdi nav nozīme, ir oficāli papīrs vai nav. Mūsu gadījumā tas mainītu tikai statusu. Draudzene ar savu puisi ir attiecībās 10 gadus un vēl nav precējušies. Paziņas arī apprecējās pēc 10 gadu kopdzīves. Vēl ir vairāki pāri, kas dzīvo vairāk kā 10 gadus kopā un negrasās precēties. Tur kur ļoti nepieciešams, ir noformēta atļauja, ka viens otra vārdā var rīkoties bez otra klātbūtnes. Kā arī tādiem precētiem paziņām kuriem tiešām ir daudz īpašumu un būtu ko dalīt, tiem jau ir sakārtoti vajadzīgie papīri, ja nu gadījumā kas, lai nebūtu jāplēšās pa tiesām. Esmu redzējusi nejaukas šķiršanās un to, kā laulātais nesmuki izmanto privilēģias ka ir precēts un otram uzkrauj savu šmuci uz pleciem.
Un galīgi neuzksatu, ka tāpēc attiecības ir nepilnvērtīgas vai nenopietnas, dzīvojam tāpat kā citi.

Man papīrs neko neizmainīja sajūtu līmenī, ja neskaita, ka kāzas bija foršs burziņš. Precēties gribēju, jo sev gribu ģimeni tradicionālā izpratnē - lai bērna vecāki ir precēti un visiem ģimenē ir viens uzvārds. Dzīvoju valstī, kur iespējams noslēgt tādu kā partnerattiecību līgumu, kas būtībā sniedz visas tās pašas garantijas, ko laulība. Mēs šo līgumu bijām noslēguši pirms precējāmies, tieši lai atrisinātu birokrātiskās problēmas, par kurām meitenes jau ir runājušas iepriekš. Apprecējāmies tāpat vēlāk, lai būtu viens uzvārds, gredzens pirkstā un visai pasaulei varētu bez problēmām pierādīt, ka esam ģimene.

Iespējams, ka savā ziņā tā ir tā negatīvā pieredze kas ir redzēta - šķiršanās, mantas dalīšana u.t.t.

un visiem ģimenē ir viens uzvārds

Valstī, kur es šobrīd dzīvoju, sieviete savu uzvārdu pēc kāzām nemaina (bet pēc Latvijas likuma es laikam varu pieņemt vīra uzvārdu), un bērnam ir vīra uzvārds. Tā kā tā nebūtu visi zem viena uzvārda. Lai gan, es savu uzvārdu mainīt negribētu, patīk. Varbūt pieliktu klāt vīra uzvārdu, bet baigi gari tad sanāktu, jo garšs un sarežģīts uzvārds draugam :D

Klusībā maigi nosodīju visus pārus, kuri aprrecas jauni vai pēc pāris mēnešu kopdzīves, jo nafig kāzas, nafig laulāto statusus un, turklāt, tik īsā laika periodā pieņemto lēmumu vadītiem..
Domas sagriezās par 180grādiem brīdī, kad sapratu, ka mīlu savu dzīvesbiedru vairāk kā spēju morāli sagremot un apjaust. Tajā brīdī arī mainījās viedoklis par laulībām. Saprautu, ka vēlos būt šī cilvēka sieva, ne draudzene, bet sieva, jo draudzene un sieva ir divas krasi atšķirīgas lietas.
Tā ir tāda tīri psiholoģiska padarīšana, vismaz manā gadījumā. Nevajadzēja man ne lielas svinības, ne stabilitāti nelaimes gadījuma (tfu,tfu,tfu) pēc.
Pat nevar aprakstīt, nezinu. Tāda neredzama saite, apziņa,kura man, kā izrādījās, ir svarīga.
Negribēju arī būt kārtējā draudzene, bet gan pirmā un vienīgā sieva.

Valstī, kur es šobrīd dzīvoju, sieviete savu uzvārdu pēc kāzām nemaina

Tur, kur dzīvoju es, uzvārdu var mainīt, ko es arī izdarīju, taču izrādās, ka daudzās oficiālās iestādēs visu dzīvi tiek izmantots meitas uzvārds. Tad nu man atkal radušās jaunas problēmas, jo manā Latvijas pasē, saprotams, ir tikai mans jaunais uzvārds un vecais nekur nefigurē, līdz ar to ir zināmas grūtības pierādīt savu identītāti. Man arī mans uzvārds patika un visiem teicu, ka nekad to nemainīšu, bet tomēr domas mainīju, un priecājos, ka varēju nomainīt :) Arī nepieliku klāt otru, jo likās, ka būs par garu, ņemot vērā, ka abi uzvārdi nav nekādi īsie.

laikam esmu ļoti naiva, jo precēties gribu lielās mīlas dēļ nevis, lai šķirtos savāktu sev visu. Ar puisi plānojam kāzas, bet plānojam, jo vēlamies pavadīt dzīvi kopā un man nevienā mirklī nav ienācis prātā, ka šķirsimies, par to tiešām nevēlos domāt...

bet sieva, jo draudzene un sieva ir divas krasi atšķirīgas lietas.
Tā ir tāda tīri psiholoģiska padarīšana, vismaz manā gadījumā

+

peleece
Bet, ja pieliek savam uzvārdam vīra uzvārdu, nav tās pašas problēmas ar identitātes pierādīšanu un meitas uzvārda lietojumu?

laikam esmu ļoti naiva, jo precēties gribu lielās mīlas dēļ nevis, lai šķirtos savāktu sev visu

Vai tad kāds kaut ko teica par savākšanu visu īpašumu sev šķiršanās/vīra nāves gadījumā? :D Nu, varbūt alkatīgas veco bagātnieku jaunās sieviņas arī tā dara, bet cilvēks parastais..?

Līdz šim esošās attiecības nevienas nav bijusi vēlme noformēt oficiāli, nav bijusi sajūta, ka īstais cilvēks, nav bijuši nekādi kopēji ieguldījumi īpašumos. Bet tā, esmu tikai par oficiālu attiecību noformēšanu, ja tās plānojas ilgtermiņā.
Viena radiniece pašlaik šķiršanās procesā, pēc 15 gadu kopdzīves, no kuriem laulībā 3. Visticamāk, pēc dažiem mēnešiem paliks uz ielas, īpašumi vīram, kaut reāli viņa tur arī ieguldījusi naudu, bet tas nav pierādāms.

..saka marissa, kas pameta un tad savāca atpakaļ savu vīru. Labāk neizsakies, jo Tu nezinu vārda "laulību" patieso nozīmi.
Zaķis arī saprot, ka vēl 10 gadi draudzenes statusā kaut kā neizskatās, tāpēc klusiņām cer pēc bildinājuma. Ja gribētu, sen jau būtu tevi apprecējis, bet kaut kā nav vēl. :(

Pa tēmu - pareizi ir, ka nepiešķīra, mantkārīgā civilsieva, nebija viņi precējušies, bet naudu gan gribās. Divkose.

Otrkārt, ja vīram aizietu ciet - es nepaliktu pliku dibenu uz ielas.

Tu esi mūžīgā bezdarbniece, kas nekas nav strādājusi, un sevi nevar nodrošināt?

Līdz kādiem 25 gadiem domāju, ka neprecēšos vispār. Savā dzīvē pietiekami esmu redzējusi neizdevušās laulības un nelaimīgus cilvēkus, negribējās būt kādam "piesietai", gribējās, lai brīdī, kad būšu nelaimīga, varu bez problēmām aiziet. Pēc 25 gadiem domas par precībām nāca periodiski - te likās, ka varētu, tad atkal likās, ka neesmu gatava tādam solim. Bet brīdī, kad viņš man pirkstā uzmauca gredzenu un teica, ka grib ar mani pavadīt visu atlikušo mūžu, visa pasaule sagriezās ar kājām gaisā un es sapratu - jā, es to gribu un man ir svarīgi būt šī vīrieša sievai.

Nē, nu vispār jo tālāk lasu, jo trakāk. Tie komentāri par palikšanu ar pliku dibenu, vienu koferi utt. - KĀ tas ir iespējams? Jūs vai nu visas esat bezdarbnieces vai arī visu savu naudu algas dienā ieskaitāt vīra kontā? Jā, protams, dažas atrunāsies ar bērniem, bet cik tad Jums tie bērni ir? 5? 10? Ja tā, tad cepuri nost, patiešām saprotu, ka nebija laika atrast darbu un nostabilizēties uz savām kājām. Ja nav tie 5+ bērni, tad es neredzu, kas būtu Jūsu dzīvē citādāks, ja būtu vienas. Sanāk tā - ja būtu vienas, tad būtu miljonāres, bet tā kā vīrietis ir, izdomājāt nemaz nestrādāt, varbūt vakariņas uztaisīt, bet gribat dabūt pusi no mantas? Labs joks :D

Cerise, reizēm tas ir ne tik daudz jautajums par sevis nodrosināšanu, kā par logisku vēlmi saņemt daļu no kopīgā īpašuma, kurā ir investēta arī tava alga.