oficiālas attiecības

Un vēl - pēc apprecēšanās man personīgi nepieauga nekāda drošība. Kāda bija tāda palika. Nu nav tā, ka man tagad liktos, ka viņš man pieder, vai es varu kaut ko vairāk atļauties savā rīcībā un viņš mani tāpat nevarēs pamest. Varbūt kāds arī tā domā, bet ar realitāti tam ir maz sakara, jo vienmēr ir opcija - šķiršanās.platinum

,neiet runa par pamešanu vai to, ka nu viņš pieder tev. Jā, protams, neviens nevienam nepieder, bet likuma priekšā tu esi drošībā un stabilāka nekā, ja nebūtu precējusies.

es nebūtu finansiāli iesaistījusies, piemēram strādātu algotu darbu, pelnītu pŗiekš sevis, varbūt šad tad kaut kur ko samaksātu, bet visu segtu otrs, man būtu kauns šķiroties uz kaut ko pretendēt. Tas būtu zemiski, bet tā es to uzskatu, citam tas ir okey.

Emocionāli es tikpat labi varētu būt neprecēta, ne es viņu mazāk mīlētu, ne es viņam negaršīgākas kotletes ceptu. Bet nu, neparedzētu apstākļu gadījumā (negadījums, nāve) mēs nonākam daudz izdevīgākā situācijā.

+++ 57days ;)

57 days. Es tev varu tikai piekrist . Manaa izpratnee tas tomeer ir taa,ka papiiriem ir jaabuut sakaartotiem,lai nekas "nekaraajas gaisaa" ,un ir lietaas skaidriiba.

Kad laulājāmies bijām jauni - man nesen bija palicis 21, bet vīram 23. Laulājāmies jo bija un ir lielā mīla (l)
Tagad esam ļoti priecīgi arī no prakstiskuma viedokļa un statusa dēļ. Ja ir īstais cilvēki, tad laulībā saskatu tikai plusus.
Tākā mums ir arī bērns, tad negribētu stāstot par savu vīrieti teikt draugs... Vīrs, manuprāt, skan daudz piemērotāk ģimenei.

Kā mūsdienās vēl ir iespējams domāt, ka laulību papīrs ir lieka, tukša lieta?! :D
Nezinu - smieties vai raudāt. :D

Esmu precēta, laulībā dzimis bērns, ir kopīpašumā esošas lietas. Nākotnē neplānoju šķirties, taču drošība man ir lielāka nekā atrodoties draudzenes statusā. Pirmkārt, tādēļ, ka es nelaimes gadījumā varētu būt lietas kursā par ārstēšanas procesiem. Otrkārt, ja vīram aizietu ciet - es nepaliktu pliku dibenu uz ielas.
Nākotnē, ne tik tālā - plānojam arī ieviest laulību līgumu. Jo briest plāni, kuros ar mīlestību nav nekāda sakara.

Precēties, jo mīli ir loģiski. Vēl loģiskāk ir domāt ar galvu nevis pakaļu. :D

Nekad vairs. Vienas vienīgas problēmas

amazing, man arī reizēm ir doma - ja izšķiršos, nekad vairs! :) Lai gan, mani sabiedrības standarti par uzvešanos kā sievai nav sasnieguši - kas man būtu jādara savādāk, nekā esot draudzenei, mani neviens nav informējis.

Bet nu, katram savs. Ja abiem ir baigie aizspriedumi pret precēšanos (un tā gadās diezgan bieži), tad nav spiesta lieta. Mīlestību un rūpēšanos vienam par otru tas tiešām nemaina.

Man nebija tās milzu vēlmes pēc kāzām, bet pēc bildinājuma tās sajūtas mainījās. Jāsaka arī attiecības pēc kāzām izmainījās, ir sajūta, ka vairāk jārūpējas par otru, par attiecībām kā tādām, jo nu tas ir "uz mūžu". Arī no juridiskā viedokļa tas daudz ko atvieglo, jo nedzīvojam LV, tad nu man bija vieglāk tikt pie apdrošināšanas, arī bankas, dzīvokļu izīrētāji skatās uz mani/mums nopietnāk. Tā ka jā, papīrs man ir svarīgs :)

Vēl tikai gatavojos precēties. Man tas ir svarīgi, primāri tāpēc, ka es viņu mīlu un tas man šķiet likumsakarīgs nopietnu attiecību nākošais solis. Iespējams, esmu vecmodīga, bet es negribētu būt tikai draudzene, kad man būtu 30 vai vairāk gadu. Es vēlos būt viņa sieva. Man laulības nav kaut kāds cietums, ka es bez maz apprecoties zaudēšu brīvo gribu vai iespēju elpot un dzīvot skaistu dzīvi.
Protams, liels pluss ir arī tas, ka visi dokumenti ir sakārtoti, jo dzīve ir neparedzama. Pietiekoši daudz ir lasīts par lielajām mīlām bez maz pusgadsimta garumā, bet notiek nelāgas lietas un beigās sieviete likuma priekšā tam vīrietim ir nekas, jo abi nav bijuši precējušies.
Kā arī - zinu, ka man vnk patiks statusa apziņa, ka esmu viņa sieva. Man jau tagad patīk statusa apziņa, kad tieku iepazīstināta ne vairs ka tikai draudzene, bet jau kā topošā sieva.

Haha, sasmējos par tām "aprēķina laulībām".
Nē, nu, savā ziņā taisnība ir. Negribētu pēc 15 kopā pavadītiem gadiem attapties uz ielas ar vienu koferi, kurā mans būtu tikai manas drēbes un kosmētika. Neviens nedod garantiju tam, ka tu savam šobrīd ideālajam, mīlošajam un gādīgajam dzīvesbiedram vienā brīdī nepaliksi par vecu un neinteresantu. Ja man būs bērni, tad man vajag garantiju, ka no visa, kas mūsu kopdzīves laikā ir iegūts man arī kāda daļiņa pienākas.
Un no otras puses - varbūt arī es būšu tā, kura pēc 15 gadiem izdomās aiziet. Un tad? Ja gribi ej?! :D Nē, tā tas lietas cauri neies.
Labs piemērs no manas draudzenes vecāku šķiršanās. Abiem bija kopīga māja, kurā abi bija ieguldījuši gan darbu, gan līdzekļus. Pārdeva - katrs nopirka sev dzīvokli un draudzenes mammai vēl mašīnu, jo visu laiku bija viena uz abiem. A bez laulības līguma? Ja nu vienīgi abiem ir sirdsapziņa un cieņa pret otru cilvēku...

Un par laulības līgumiem runājot. Man patīk sajūta, ka mums tā nav, jo, lai arī viena vai otra iegūts/nopirkts/sasniegts, laulātais tomēr arī piedalās tajā visā kaut vai tikai emocionāli. Lai nerastos pārmetumi, pieminēšu, ka šobrīd es esmu tā, kas ir ieguvusi konkrētas lietas laulību laikā. Bet vīrs man vienmēr ir blakus, atbalsta, nomierina, motivē, galu galā pacieš manu stresu vai slikto noskaņojumu, ko mēdz radīt stress. Tāpēc uzskatu, ka viņam pienāktos daļa no manis sasniegtā tāpat kā man daļa no viņa sasniegtā. Lai gan visticamāk drīz taisīsim laulību līgumu :D Tas ir nepieciešams, bet neesmu sajūsmā par šo soli.

Tad naakamais jautaajums no shii izriet - vai tas ir ok,ja viirietis veelas sleegt lauliibu liigumu,kuraa skaidri un gaishi tiek atrunaats,kursh ko dabuus,ja lauliiba izbeigsies... Juusu domas?!

visticamāk, tā būtu mūsu pēdējā saruna ....

Laulību līgumus slēdz ne tikai tāpēc, lai šķiroties labāk mantu dalīt. Mantas šķirtības līgums ir izdevīgs tiem pāriem, kur viens kaut ko muhļī, ņem kredītus, taisa aizdomīgus biznesus, riskē ar to, ka var atnākt tiesu izpildītajs savākt visu viņa mantu. Un tad ir atbilde - esmu pliks/a kā baznīcas žurka, viss pieder manam vīram/sievai!

57days
7 gadi pagājusi kopš aizgāju no vīra. Vēl nav ienākusi prāta doma precēties :D


Vienīgais, kāpēc es apprecētos, tas būtu tā - just for fun! Iepazinos, iepatikās, abiem iešāvās doma galva - davai rīt uz zagsu? Nu davai!!! Un pofigs, ka šķiršanās būtu jau pie pirmā strīda par izmētātam zeķēm :D
Es laulības neuztveru tā, kā normāli cilvēki laikam.
Man ir pieņemamas gan aprēķina laulības, gan mīlestības dēļ, gan statusa dēļ, gan kaut vai mans pieminētais just for fun a la Las Vegas.
Tak man visādi attiecību veidi ir pieņemami - oficiāli, neoficiāli, pusoficiāli. :D

uzskatu, ka ir laiks attiecībās, kad esi draudzene un ir laiks, kad ir likumsakarīgi kļūsti par sievu.

Domāju līdzīgi!! Man ne jau tā kleita, balle, svētki svarīgi, bet.... visu mūžu par draudzeni saukties?!? Hell, no!!!

Marīī, ja pareizi atceros likumu, pirms laulības iegūta manta (mantota villa) šķiršanās gadījumā tāpat netiek dalīta, dalīts tiek kopīgi iegūtais īpašums.

Tā ir.

Man nav taa nemitiigaa veelme preceeties. Ta pat dzivesbiedru uzskatu par viiru arii bez papira. Sovasar satiku savas universitates studiju biedrenes, visas tik pa kaazaam, ja nepreces, tad dabuus, ja neprecees, tad sitais un tas... ja nepreces nebus berni... uhh.. Tieshaam attiecibu kvalitaati nosaka kaazas??

Un par to vai kaut ko dabut, ja virietim aiziet ciet? Laikam, ari bez viriesha varetu parupeties par sevi un savu mazuli, i butu mums kur dzivot, i ko eest.

Pieredze rāda, ka tās, kuras ar putām uz lūpām mēģina pierādīt laulību nevajadzību, vienkārši neviens par sievām neņem. Viena tāda man mēģināja ieskaidrot, kādas tās ir muļķības, bet pašai bērns no nepilngadīga puiša, kurš pat precēt viņu nevar :D
Jau attiecību sākumā savam topošajam vīram pateicu, ka 5 gadus negaidīšu bildinājumu, ja nē, ta nē. Manuprāt, tā ir necieņa pret sievieti - dzīvošana kopā un bērnu plānošana, bet nevēlēšanās ņemt viņu savā apgādībā oficiāli. Ja mazums kas, lai var viegli aiztīties. Cik tādu piemēru apkārt! Jāmācās no svešām kļūdām, pirms notiek savējās. Dzīve ir neparedzama, un, nedod Dievs, kāda draudzene uz savas ādas izjutīs, kā ir, kad zaudē jelkādu teikšanu par kopīgi iegūto mantu vai nevari uzzināt par mīļotā cilvēka veselības stāvokli.
Amazing gadījumu gan nenosodu, jo cilvēks visu apzinās, sauc lietas īstajos vārdos. Bez rozā brillēm: "Mums nereāla mīla, papīri nav vajadzīgi, jo dzīvosim mūžīgi mūžos, āmen!" Es savu vīru mīlu ļoti, viņš mani arī, tādēļ viens otram aiztaupām iespējamās problēmas, kas var rasties neparedzētos gadījumos, noformējot attiecības. Īpaši svarīgi, ja ģimenē aug bērni. Ļoti muļķīģi ir apgalvot, ka savas nākotnes nodrošināšana ir aprēķins bez mīlestības. Jā, aprēķins, jo jāskatās tālāk par savu degungalu, bet kāpēc tam jāizslēdz mīlestība? Šeit ar to ir vistiešākais sakars.
Par laulību līgumiem - neko sliktu nesaskatu. Valda uzskats, ka tas paredzēts, lai viens atstātu otru ar pliku pakaļu šķiršanās gadījumā. Es tā nedomāju, jo gadās situācijas, kad līgums pasargā no iespējamām problēmām, kas saistītas, piemēram, ar kredītu.

Svarīgi gan! Ja negrib var jau tās lielās kāzas un ārišķības netaisīt, neprecēties. Bet līgumu gan savstarpēju vajadzētu noslēgt, lai ir kāda garantija, jo dzīvē nekad neko nevar zināt... ;)

Esmu precējusies, bet pirms kāzām kopā nodzīvojām gandrīz 9 gadus. Ja skatās sajūtu līmenī, tad pēc kāzām tā īsti nekas nav mainījies - arī pirms kāzu dienas viens otru ļoti mīlējām un mīlam joprojām. Bet tomēr, ar laiku, kad sākām domāt par atvasīti, tad laulību jautājums aktualizējās, jo mēs vēlamies vienu uzvārdu ģimenei.
Ja runājam par materiālo stabilitāti, sākumā, kamēr pa dzīvi kārpījāmies un mums īsti nekas pašiem nepiederēja, nešķita svarīgi būt sievai. Bet loģiski domājot, protams, ka iegādājoties kopīgu mājokli būtu pareizi nokārtot arī dokumentus, lai abi jūtas vienlīdz stabili - un tā arī izdarījām;) Te neiet runa par to, ka mēs viens otram neuzticētos, bet tā kā īpašums tika iegādāts uz vīra vārda, tad viņš arī uzsvēra to, ka grib, lai es esmu tik pat tiesīga uz šo īpašumu, kā viņš.
Runājot par laulību līgumu - domāju, ka tāds ir nepieciešams tikai tādā gadījumā ja viens no pāra jau pirms kāzām ir ļoti bagāts un līdz ar to ir iespēja šķiroties daudz pazaudēt. Uzskatu, ka visu, kas nopelnīts kopdzīves laikā nevar iekļaut laulību līgumā, jo tas tomēr ir kopīgs darbs. Ja nu reiz pienāk brīdis, ka ne pa kam nevar sadzīvot, tad jāatrod veselais saprāts, lai godīgi izrunātu šo mantisko jautājumu un tad arī var dalīt.