oficiālas attiecības

Oo, jauki. Būs mājās jāparunā. ;D
Tad jau Tev atkal jauna kleita jāpērk būs. ;D

Manā skatījumā tas papīrs neko nemaina cilvēku savstarpējās attiecībās& izjūtās.
Bet, birokrātijas un no juridiskā viedokļa apzinos, ka papīrs dod vairāk garantijas un iespējas.
Esmu precēta.

Jā, man ir svarīgi apprecēties! Visu mūžu pavadīt draudzenes statusā nevēlētos.

+

Freshmaker, tas tak forši! :) Es arī gribu kuplu princešu kleitu kāzas sev :D

Skatos, ka papīrs neko nenozīmē tikai "mūžīgām draudzenēm" un "drauga bērnu mātēm", kā tad, kā tad! :D

Melissii smuki pateica to,ko es gribeeju teikt,bet nemaaceeju pateikt. :)

Tad naakamais jautaajums no shii izriet - vai tas ir ok,ja viirietis veelas sleegt lauliibu liigumu,kuraa skaidri un gaishi tiek atrunaats,kursh ko dabuus,ja lauliiba izbeigsies... Juusu domas?! :)

Bet, ja par tēmu, tad uzskatu, ka apprecēties vajag, ne tikai paša procesa dēļ (jo cik nu uz kāzām esmu bijusi, paši precētāji izskatās pārguruši un tusiņš vairāk priekš viesiem).
Vairāk domāju vēlāk par visādām likumiskām lietām, gan bērnu ziņā,gan arī ja sanāk tfu, tfu, tfu, šķirties.

Nav laulības = nav ģimenes = nav kompensāciju u.c.laulāto "ekstru". Lai tā civilsieva, kas pat nav nekāda civilsieva neraud, pati vainīga.
Man laulības ir ļoti svarīgas gan emocionālo, morālo, gan materiālo aspektu dēļ. Neprecētus pārus neuzskati par ģimeni un ārlaulības bērns man liekas trakums.

Tad naakamais jautaajums no shii izriet - vai tas ir ok,ja viirietis veelas sleegt lauliibu liigumu,kuraa skaidri un gaishi tiek atrunaats,kursh ko dabuus,ja lauliiba izbeigsies... Juusu domas?!

Es domāju,ka mūsdienās jaunie kad precās ,ne vienam, ne otram nepieder nekādi lielie īpašumi. Abi divi ir daudz maz pliki un nabagi, bet īpašumus sāk iegādāties esot laulībā.
Protams,ja viens ir mantojis kaut kādu muižu vai villu un precoties grib slēgt līgumu,ka šķiršanās gadijumā nekas no tā nepienākas otrai pusei, tas ir ok,manuprāt.

Noteikti ir svarīgi. Negribu nodzīvot 10 gadus ar savu otro pusīti un stādīties priekšā kā viņa draudzene vai bērnu māte. Tas nešķiet pārāk nopietni.

ja vīrietis ilgstoši par to neaizdomātos, es nevarētu būt ar viņu kopā, lai cik liela būtu mīlestība.

++

Tas ir svarīgi, jo likuma priekšā draudzene vīrietim ir svešs cilvēks, līdz ar to ārkārtas situācijā viņai nekas nepienākas.

palasījos un kā katoliete īsti nesaprotu Marii jēgu braukt uz baznīcu svētīt gredzenus, ja kāzas baznīcā nebija. Svēta gredzenus, kad laulājas. Laikam domā, ka ar tādiem nosvētītiem i laulāties nevajag, nu varēja vnk uzvilkt pirkstā un staigāt tāpat.

Esmu precējies jau padsmit gadus.
Kad plānojām kāzas nefilozofējām cik būs plusu vai mīnusu, gribējām apprecēties un tā arī izdarījām.

Tas ir tik skaists pasākums, kāpēc gan nebaudīt to ?

Svarīgi ir precēties, lai visa juridiskā puse būtu noregulēta, jo ja pāris nav precēts, tad nav tāda civillaulība, tad tikai piegulētāji. Kopdzīve bez papīriem neko nenodrošina.

Pati precēta neesmu, tagad saistības cenšos noregulēt savādāk, lai tiešām nepaliktu ar pliku pakaļu. Vismaz ja ne man, tad bērnam paliks.

Laulība tiešām palasot likumu ir tīri, lai noregulētu mantisko pusi, tīrs darījums.

Bet nu neesmu pret laulībām.

Es par laulības līgumiem, jo tas pierāda, ka tiešām preci otru cilvēku mīlestības, ne aprēķina dēļ. Precas jau līdz nāve šķirs un tad ar visu līgumu otra puse visu saņem.

Tad naakamais jautaajums no shii izriet - vai tas ir ok,ja viirietis veelas sleegt lauliibu liigumu,kuraa skaidri un gaishi tiek atrunaats,kursh ko dabuus,ja lauliiba izbeigsies... Juusu domas?!

--

Pavisam normāli, pat gudri.

Uzskatu, ka ja vīrietis negrib redzēt savu sievieti sev blakus kā sievu, tad viņam ir vēl kkāda doma, ka kkur ir kāda vēl labāka. Viņš patur iespēju notīties. Tas pats sakāms arī par sievieti, kura negrib stāties oficiālā laulībā ar savu otro pusīti. Jo ja precās un grib šķirties čakars ir lielāks, nekā vienkārši sakrāmēt mašīnā mantas un notīties.
Tāpēc, ja domāju ar vīrieti veidot ģimeni, tad jā, man ir svarīgi vai viņš mani grib redzēt sev blakus kā savu sievu. Negribas arī ārlaulības bērnus.

Cik nav dzirdēts, ka dzīvo vienkārši kopā nopērk māju iegulda naudu. Ar veci kas notiek un sieviete paliek uz ielas, jo nav oficiāli reģistrēta laulība.

Marīī, ja pareizi atceros likumu, pirms laulības iegūta manta (mantota villa) šķiršanās gadījumā tāpat netiek dalīta, dalīts tiek kopīgi iegūtais īpašums.

Ka jau meitenes saka, laulība kā tāda attiecības īpaši nemaina. Es personīgi precēta/ne precēta tīri emocionali neizjūtu. Bet nu, slimības gadījumā SIEVAI (nevis draudzenei) ir tiesības kaut vai pieņemt lēmumus par ārstēšanu, iegūt informāciju utml. Jo likums nosaka, ka daudzas tiesības ir tikai ģimenes locekļiem, un nevis "draugiem un draudzenēm" (lai gan faktiski dzīvē viņi jau 10 gadus ka ir ģimene). Nāves gadījumā, kā tajā rakstā par Maximu teikts, arī ir atšķirība. Pārceļoties uz dzīvi ārpus ES, arī ir vieglāk ar vīzām, ja strādāt plāno viens no ģimenes, bet pārējie brauc līdzi. Nodokļu atlaides, kā meitenes minēja. Emocionāli es tikpat labi varētu būt neprecēta, ne es viņu mazāk mīlētu, ne es viņam negaršīgākas kotletes ceptu. Bet nu, neparedzētu apstākļu gadījumā (negadījums, nāve) mēs nonākam daudz izdevīgākā situācijā.

Man arī vairs nav 11 gadi, ir bērns, man ir svarīgi LIKUMA priekšā būt ar lielākām drošības garantijām. Un sūds par iesvētītiem gredzeniem, galvenais ka visi zīmogi dokumentos īstajās vietās :)

melessii, ja nav mantas, nav laulību laikā pirktas mantas, nav uz ko pretendēt, laulība tiek šķirta ļoti ātri.
Ja es būtu precējusies un tad šķirtos, vīrs būtu nopircis sev mašīnu, dzīvokli, būtu maksājis par savu naudu, nekādi finansiāli nebūtu tajā iesaistījies, nebūtu kopīgu bērnu, es neko nepretendētu, jo esmu godīga, neuzskatu ka tas būtu mans nopelns, negribētu vairot negatīva, laimīgāka nekļūtu kādam ko atņemot un radot negatīvas emocijas, atmiņas. Tik vienkārši. Tādēļ laulības nesaistu ar īpašumu dalīšanu, ja ir kopīgs bērns tad abi vienojas.

Esmu bijusi precēta. Nekad vairs. Vienas vienīgas problēmas :D
Precēties vairs negribētu - ne bērnu, ne citu iemeslu pēc.
Un man tā likumiskā/tiesiskā stabilitāte/drošība neuztrauc.
Ar bērna tēvu precējusies neesmu, bērnam ir mans uzvārds. Īpašums mans, īpašumā esošās lietas - manas.

Piegulētāja vīrietim? Pilnīgi pareizi. Un man tā patīk. Juridiski brīva. Darbībās brīva. Un varu atļauties būt piegulētāja kam gribu, nevis tikai sev juridiski piesietam vīrietim.
Kā apprecies, tā vsjo - sabiedrības standarti, kas liek uzvesties un rīkoties, kā sievai.
Nu i nafig man tas? Izbaudīju laulības dzīvi, tpfuuuu