Nez, man piemēram jau no bērnības bija savi mērķi, ne konkrēti, bet tomēr. Nekad man nebija pat prātā ienācis pamest skolu, vienmēr esmu zinājusi, ka mācīšos augstskolā. Varbūt tas ir atkarīgs no audzināšanas, jo nu mani vecāki nekad nepieļautu, ka es neeju vidusskolā.
Ko es mācīšos, izlēmu tikai pavasarī pirms 12. klases beigšanas. Visu laiku biju skatījusies citā virzienā, taču pārdomāju. Tagad, kad mācos augstskolā, man ir diezgan konkrēti mērķi, kurus ļoti vēlos sasniegt.
Nu labi, lai arī cik dīvaina nebūtu šī situācija, bezcerīgs gadījums tu neesi. Ja jau esi nākusi pie prāta un tagad gribi mācīties.. es noteikti ietu vakarskolā, tur laikam to 3 gadu vielu apgūst ātrāk nekā 3 gadu laikā, paralēli strādātu. Un pēc tam, iestātos augstskolā, neklātienē un arī strādātu.