tā uzspiešana, ka cilvēks ir sociāla būtne, un ja viņš nesocializējas, nav normāls, vispār ir !@#$%.
"esi smaidīgs,atvērts, enerģisks, komunikabls, jo CILVĒKAM TĀDAM JĀBŪT."
KĀPĒC? ja meitene nestrādā ar klientiem un vienīgā saskare ir lielveikalā vai iestādēs noformējot papīrus, kāpēc viņai jāiet un jāsocializējas? kāpēc jādara, kas nepatīk? man zināmam cilvekam arī pārējie cilvēki besī kā tādi - uzbāzīgi, stulbi, stereotipiski, klačojas, neinteresanti, bet taču JĀSOCIALIZĒJAS un viņi lien klāt, jo ķipa tas esot cilvēkam atbilstoši. Meitene nāk puišu bariņam klāt un uzprasās uz komplimentiem, runā runāšanas pēc.
kaitina, ka skolas arī šo uzspiež. no samērīgā modeļa, kad skolēni klasē strādāja gan individuāli, gan pa pāriem, grupām, kritiskā domāšana ved uz tādu modeli, ka 80% notiek prezentācijās, grupu darbos, diskusijās, jo 21. gs. galvenā prasme esot būt sociālam cilvēkam, mācēt sevi pasniegt.
Bet kur paliek izvēle? Kāpēc man jāsadarbojas pret pašas gribu? Un vēl ar tiem, kas man nepatīk? Tāpēc, ka tagad tāds uzskats un cilvēkiem kā vienam ir jāmainās. Šī bija pretruna, ko saskatīju šajā mācīšanās metožu kopumā - kuras veido cilvēku, kurš ir individualitāte un spēj kritiski pieņemt lēmumus, neatkarīgi no masas viedokļa, bet pašā procesā viņam neļauj būt individuālam un tādam, kāds viņš vēlas būt - noslēgts.
3
