If I die young

Nē, par to nedomāju, nav aktuāli pašlaik

Vēl par šo aizdomājos tad, kad uzzinu, ka mana vecuma paziņas gājuši bojā vai pazuduši.
Laikam jau ir taisnība tiem, kas saka: dzīvo katru dienu tā it kā tā būtu pēdējā.

Man vnk jocīgi paliek, ja iedomājos, ka kāds ieraudzītu manu neizmazgāto drēbju grozu vai bardaku. Kaut kā tā.

Nedomaju pa tādam lietam

testamentam nav jeegas ja vien nav ipasumu. Ir jabut kaut kam kaut vienai privatmajai ko novelet pecnacejiem/ vecakiem/ viram. un tamlidzigi.

parastas sadzives lietas jau izdala kaut kaa.

man irmirusas vecmaminas paris trauku servizes un fotografijas , bet tadas leitas testamentos neievieto.

Paranoja?

Es nebaidos no nāves, bet no vecuma gan. Neparko negribētu būt veca, sagrabējusi tantiņa, kas knapi kustās, daudz labāk ir mirt jaunā vecumā. Esmu daudz domājusi par to, kā tas būs, gribētu, lai mana nāve būtu negaidīta, autoavārija, piemēram, vai kas tāds, negribētu ilgstoši mirt no kādas slimības. Pēc tam, protams, kremācija, esam ar vienu draudzeni par to runājušas, tā sarunas līmenī. Nekā ko citiem novēlēt man diemžēl nav.

es ari neveletos nomirt sirmaa vecumaa seviski nemot veraa ka veseliba jau nav no tam labakajaam. ja butu jamirst labaak autoavarijaa nekaa pedejaa veza stadijaa.

attiecibaa uz naavi ar abaam rokaam pa kremeesanu :)

Varbūt vēl zārciņu klētsaugšā noglabāt? Sev vēlamas krāsas un materiāla.

Man vnk jocīgi paliek, ja iedomājos, ka kāds ieraudzītu manu neizmazgāto drēbju grozu vai bardaku. Kaut kā tā.

+++
Varbūt jocīgi, bet tieši šī iemesla dēļ pirms braucu kaut kur kaut vai uz pāris dienām cenšos visu daudz maz sakārtot, savest tādā kārtībā, lai nebūtu nekas briesmīgs, ja nākamā, kas aiztiktu manas lietas, nebūtu vairs es pati. Es saprotu, ka izklausās slimīgi, bet tā man ir.

Tāpēc arī cenšos neglabāt nekādas personiskas vēstules, lietas, nerakstu nekādas dienasgrāmatas, jo vienkārši negribu, lai pēc manis kāds to visu redzētu.

Kā mana vecmāmiņa teica: "Vienmēr jābūt labai, tīrai apakšveļai un zeķēm, jo, ja nu uz ielas notriec mašīna, lai pēc tam slimnīcā nav kauns." :D

Testamentu netaisos rakstīt, viss tāpat nonāk neatraidāmajiem mantiniekiem. Bēres, cik esmu uz tādām bijusi, vismaz manas konfesijas pārstāvjiem visas ir stipri līdzīgas, tā kā pieņemu, ka tādas būtu arī manējās. Vēstules arī nevienam rakstīt netaisos, jo nav jau zināms, vai tajā brīdī, kad viņi tiktu pie lasīšanas, manas domas un jūtas būtu bijušas tādas pašas kā rakstīšanas brīdī.

Esmu domājusi par dziesmām, ko gribētu dzirdēt savās bērēs, bet nekad nevienam neesmu neko teikusi. Ļoti sāpināja vecmammas vārdi, kad nesen lūdza atvērt skapi un izvilkt maisiņu ar drēbēm. Domāju, ka grib skaisti sapucēties un lūgs padomu kādu. Bet viņa man saka "Šīs drēbītes, meitiņ, uzvilksiet man,kad nomiršu". Es sāku histēriski raudāt. Vārdiem nevaru aprakstīt, cik ļoti sāpīgi to bija dzirdēt. Tajā brīdī likās,ka saprotu teicienu - sirds lūzt pušu.
NESĀPINI TUVINIEKUS VĒL PIRMS LAIKA!!!!!

JD Tavā nikā tikai 2 burti. Profilu meklētājā tavu profilu atrast nevar. Tu appisi sistēmu.

arī nekomentēšu šo tēmu, negribas izaicināt likteni. :D