Pirmajā reizē izkritu jau figūrās (gabarītvārtos), kaut arī šī figūra braukšanās problēmas nesagādāja. Jāatzīst, ka tas bija diezgan traumējoši. :-/
Otrajā reizē, nogriežoties pa kreisi no Torņakalna ielas uz Vienības gatvi, nebiju īsti pareizi sadalījusi brauktuvi (kreiso malējo stāvokli vajadzēja ieņemt nedaudz vairāk pa kreisi), kā arī gadījās pārpratums pie vienādas nozīmes ceļu krustojuma Torņakalnā. Proti, man no labās puses krustojumā stāvēja mācību auto, kas nerādīja virzienrādītājus, nebrauca arī taisni. Es, protams, apstājos, bet, tā kā nekas neliecināja, ka mācībnieks brauks, pieņēmu, ka auto vienkārši ir apstājies un nolēmu, ka braukšu pati, bet tai brīdī mācībnieks paguva ieslēgt kreiso virzienrādītāju, un, kad to pamanīju, jau atrados krustojumā - ceļa nedošana/priekšrocību neievērošana.
Trešajā reizē gribēju apbraukt sabiedrisko transportu, bet 3.ātruma vietā ātrumkloķi ieliku 1.ajā; auto, kas brauca aiz manis, bija spiests pārkārtoties uz blakus joslu - bīstamas situācijas radīšana/auto (ne)kontrole.
Ceturtaj ā reizē neizpildīju inspektora komandu (nepamanīju apgriešanās vietu) + pie Krasta /Ogres ielas krustojuma, kur man bija jānogriežas pa labi (kad man deg zaļā papildsekcija, bet pamatsignāls luksoforam sarkans, kas nozīmē, ka var veikt manevru, dodot ceļu pa Krasta ielu braucošajiem), inspektors nospieda bremzes, jo viņam šķita, ka es nebūtu izgriezusi.
Mana lielākā problēma gan ir stress, ar ko nekādi netieku galā un kā rezultātā vislaik izgāžos, jo ne braukšanās, ne braucot ar auto ar M burtiem, es nebraucu tik tizli, kā eksāmenos. :-/ Eksāmenos man vislaik galvā maisās doma, ka tik es atkal neizgāžos, ka tas nepielūdzami noved pie kārtējās izgāšanās... Pēc trešās reizes ņēmu vēl braukšanas ar instruktoru, sarunāju pabraukāt ar rada gabalu, izbraukāju Rīgu krustu šķērsu - gan eksāmena maršrutus, gan otru Rīgas galu, likās, ka viss taču sanāk un ir labi, bet nu atkal nekā.
Tagad jau tiešām vairs nav motivācijas, bet prāts saka, ka jāturpina vien ir...