Bērnības ieradumi

Šis viss no bērnības - izdomāju pati savus muļķīgus ticējumus, piemēram, klausos austiņās mūziku un eju pa ielu. Ar sevi sarunāju, ka, ja skanošās dziesmas laikā paspēšu aiziet līdz noteiktam stabam vai pagriezienam, tad notiks tas un tas (piemēram, mīļākais sportists uzvarēs sacīkstēs vai tamlīdzīgi) un tad speciāli ļoti paātrinu soli, lai paspētu. Tas pats ar luksoforiem - ja tikšu uz zaļo, tad tur un tur paveiksies. Muļķīgi, nu. Jo ne vienmēr izdodas.

Prātā sacerēt visādus stāstiņus, scenārijus un vēl nenotikušo notikumu virzību. Ja man pietiktu pacietības un talanta visu pierakstīt, iespējams, iznāktu grāmata.


Un, manuprāt, pats muļķīgākais un reizē mīļākais - Ziemassvētkos, pušķojot eglīti, es vienmēr, vienmēr salieku tajā visas mantiņas, kas mājās ir pieejamas, JO - man liekas, ka tad, ja es kādu neuzlikšu, tā apvainosies! :D

Te laikam vispopulārākais ir tas par tiem samīcītajiem kartupeļiem :D likās,ka esmu vienīgā ,kas tā dara, jo visi citi pārmeta. Kas man uz tā šķīvja paliek utt :D

Kad eju gulēt, vienmēr viena kàja kājgalī izbàzta.
Kādreiz kad auksts, ietinos segā, piefiksēju, ka kàja ārā. Un tad tikai iemiegu.
Šis arī mūsu ģimenē iedzimts.

Otrs - vienmēr guļu līdz ausīm ietinusies segà. Un galva pakausī un bedrītes rajonà vienmèr slapja. Un tad tā vieta niez. Vienmēr par šo dusmojos uz sevi.
Cenšos atradināties, bet pa miegam tàpat ieritinies.

Vēl - kad guļu zem segas. Visi vienmēr brīnās kur es elpoju.

Vēljoprojām, gultā ņemu spilventiņu, kurš man ir no pašas dzimšanas.

Un, manuprāt, pats muļķīgākais un reizē mīļākais - Ziemassvētkos, pušķojot eglīti, es vienmēr, vienmēr salieku tajā visas mantiņas, kas mājās ir pieejamas, JO - man liekas, ka tad, ja es kādu neuzlikšu, tā apvainosies!

vispaar nav muljkiigi, es arii taa daru :D

Prātā sacerēt visādus stāstiņus, scenārijus un vēl nenotikušo notikumu virzību. Ja man pietiktu pacietības un talanta visu pierakstīt, iespējams, iznāktu grāmata.

Es tā daru, pirms miega! :D

Prātā sacerēt visādus stāstiņus, scenārijus un vēl nenotikušo notikumu virzību. Ja man pietiktu pacietības un talanta visu pierakstīt, iespējams, iznāktu grāmata.

Es arī tā daru,interesanti.. :D

Laikam ēdot mīļākos ēdienus, ēdu tā, lai tos kas garšo labāk varētu apēst pašu pēdējo :D
Kopš bērnības stāvot ilglaicīgi uz vietas, kājas lieku krustām - labo kāju aiz kreisās, tas notiek neapzināti, tā parasti ir ērtāk.
Vēl, man no bērnības ir bailes braukt ar motociklveidīgajiem, arī motorolleriem..vienreiz (pirms 6 gadiem) mani pierunāja izvizināt, tā bija pēdējā reize, nespēju un viss. Kaut kāda fobija, kas saglabājusies kopš bērnības, ir kaut kādas izbalējušas atmiņas, kā tas sākās, bet neatceros visu.

Tikko atcerējos,ka ja uz šķīvi ir uzlikts kaut kas garšīgs un arī negaršīgs,tad pirmo apēdīšu to,kas man negaršo. :D

Ā, es atcerējos vēl - man daudzām lietām ir savi vārdi. Ne tikai zirneklim stūrī, bet arī datoram, ritenim, kaktusam, utt. :D Tas nāk no bērnības, jo man likās, ka katra lietiņa ir dzīva un katrai sāp, tāpēc vajadzīgs savs vārds.

Guļot iepiņķērēju kājas segā, lai mošķi tās neaiztiek

Man tas pats, nevaru aizmigt, ja neesmu ietuntulojusies, draugs vienmeer bubina, ka visu segu satinu zem kaajaam :D:D

man gan vismaz vienai kājas daļai ir jārēgojas laukā no segas, citādi man ir karsti! (pat ja ir auksti!) :D

Un, manuprāt, pats muļķīgākais un reizē mīļākais - Ziemassvētkos, pušķojot eglīti, es vienmēr, vienmēr salieku tajā visas mantiņas, kas mājās ir pieejamas, JO - man liekas, ka tad, ja es kādu neuzlikšu, tā apvainosies!

Tik miiliigi .. :D :)

Ehh... patiesībā bieži vien ir brīži, kad labprāt atgrieztos kaut uz brīdi atpakaļ bērnībā. :) Tas bija tik skaisti! Tā bezrūpība, tā vienaldzība -ko par tevi domā citi, uzticēšanās līdz galam cilvēkam, kurš ir blakus.


A tagad... sabiedrība iedzen kompleksos, jūties "ne gana laba", cilvēki pierāda, ka uzticēties viņiem nevar, atkal un atkal. Skumji.

No pieminētajiem man ir tas, ka arī uzsmaidu suņiem, kas man nāk pretī pa ielu. :)

Un vēl es guļu mājiņā zem segas bieži vien (īpaši, ja ir gaisma istabā vai arī ja man ir bēdīgi). To ir grūti izskaidrot, bet es saliecu kājas, palieku zem pēdām vienu segas galu, tad rokas pārlieku saliektas aiz galvas un aiz tām aizlieku otru segas galu. Ilgi tā nogulēt nevaru, bet lai ielaistos miegā, man patīk. Vienīgi draugu tas tracina, jo es patērēju daudz segas.

Man patīk daudzām lietām iedot vārdus/nosaukumus. Pat mans draugs sauc lietas manis iedotajos vārdos :D pieņemu, ka no malas kāds arī nesaprastu, par ko mēs runājam... esmu devusi vārdu savai mašīnai, ritenim, fotoaparātam... badmintonam.. :D un pagalma kaķiem arī ir vārdi

kad eedu kko un man prasa garshiigs, ja negribu daliities, saku, ka nee un citreiz pat sabaazhu visu gabalu mutee, lai nav jaadalaas :D

veel peec dushas uz istabu eju uz pirkstgaliem, jo liekas, ka griida ir auksta, lai gan taa nav :D

Ooo, šis gan. Bērnībā, ejot vannā, vienmēr putoju sūkli ļoti, ļoti - saucu to par putu vannu. Tad nu tagad, kad man dzīvoklī ir vanna, esmu pie šī ieraduma atgriezusies, putu vairāk kā saprašanas. Atkal man ir putu vanna. :D

Man velaizvien patiik pirkt miikstaas rotalljietas, liekas kaa dziivas, un veikalaa nrkad nevaru izveleties, jo liekas, ka parejas bus bedigas, ja nepanemsu uz majam. Maja pilna ar rotallietaam. :-D
Arii visu eedienu miicu kopaa un tad eedu.