"Es saprotu par ko iet runa" nebija tukši vārdi. Es zinu, kas ir pilnīga bezcerība, periodi, kad es tiešām no sirds negribu dzīvot, kad es domāju... nē, nebūtu man žēl nekas, negribu mēģināt vairs neko, es vairs NEGRIBU neko, neko... Un jā, ne vienu reizi vien man tā ir bijis. Bet es vēl esmu starp dzīvajiem,elpot elpoju un nesaku, ka esmu emocionāli mirusi!
Kā jau minēju,
manuprāt, par emocionālo nāvi var nosaukt apātiju, nevis bezcerību, vēlmi pēc nāves, domāšanu u.tml. Savā veidā var teikt, ka es lieku vienlīdzības zīmi starp apātiju un emocionālo nāvi, jo apātijas laikā, manuprāt, visas emocijas ir "nedzīvas".
APĀTIJA
patol. stāvoklis, kas izpaužas pilnīgā vienaldzībā pret sevi un apkārtni. Garastāvoklis nav ne pacilāts, ne nomākts. Parasti rodas mazkustīgums vai pat pilnīgs sastingums. APĀTIJA gadījumā cilv. savu stāvokli nejūt kā nepatīkamu, tāpēc arī ne par ko nesūdzas. Visbiežāk APĀTIJA izveidojas sakarā ar smagām organiskām CNS slimībām vai dziļu šizofrēnijas defektu, reizēm arī funkcionāliem nervu sistēmas traucējumiem. Ārstē slimību, kas izraisa apātiju, lieto arī nervu darbības stimulatorus.
Protams, katram uzskati par to, kas, lūk, ir šī emocionālā nāve var atšķirties, bet kāpēc pārmest par kāda savienojuma lietošanu? Ja es vēlos, es varu nosaukt kādu savu dzīves periodu par "elles mokām", "paradīzes svētlaimi" u.c. vārdos, es nekur nenorādu, ka šie skaidrojumi ir kaut kā īpaši definēti.
114
