Čau!
Šodien skumjš prāts. :(
Vakar ar paziņu iedzērām, sarunāju puisim visādas riebeklības. Tiešām šausmīgas lietas.
No rīta pamodos un visu tā nožēloju. Jo to nemaz tā nedomāju.
Viņš teica, ka man to nekad nepiedos. Un es saprotu, ka ko tādu ir grūti piedot.
Sēžu tagad mājās, un gaidu , kad viņš atnāks izrunāties. Domāju, ka būs šķiršanās. :(
Tik daudz laba viņam esmu darījusi, kad bija slims un gulēja uz gultas, biju katru dienu blakus. Tiešām ir grūti piedot to, ko sarunāju dzērumā, nemaz tā nedomādama? Mute vienkārši strādāja ātrāk par smadzenēm.
Es nezinu, ko tagad darīt. Kā sagaidīt to brīdi, kad pateiks, ka viss cauri!