Nu nē, tas sākās jau krietni senāk, esmu šeit arī stāstījusi pāris reizes. Kad mazajās klasītēs (kādā ceturtajā vai tamlīdzīgi) skolotāja izdomāja, ka mums stundu laikā ar visu klasi jāiet uz klasesbiedrenes tēva bērēm (tajā pašā kapličā pie tam). Bet viņš bija pakāries, seja sašķobīta, acis pusvirus un mute pavērta, varēja redzēt mēli. Man tas skats ir tā iesēdies atmiņā, ka kopš tā laika man ir šīs bailes. Man arī nepatīk puķes un nepatīk, ka dāvina ziedus, jo reāli šķiet, ka tie smird pēc bērēm.
Jā, nu tēva bērēs, protams, bija tas viss apvienots ar sāpēm par viņa zaudējumu, bet te tā nav. Respektīvi, radinieks diezgan tuvs, bet nekādu sevišķo jūtu man pret viņu nebija. Nejūtu kā zaudējumu, ja godīgi. Bet apziņa, ka tas līķis tur būs, mani beidz nost. Atliek iedomāties un raustās nervi (cik saprotu, tas ir nervu tiks... ļoti riebīga sajūta).
Atvadīties esot jāiet arī rītvakar, pie līķa jau nu noteikti klāt neiešu, bet man pati tā telpa uzdzen nelabumu. :(