Atsvešināšanās no draugiem

man ar tā bija. lieki neuzbāzos. ja grib, lai dara ko vēlas.

man ar vienu draudzeni ir līdzīgi,bet viņa vienkārši neko negrib. Es pāris reizes piedāvāju uz pasākumiem ar mums kopā braukt utt,viņa negribēja,tad nu es vairs neuzbāžos. Šad tad sazinamies minimāl9i ae sms,laigan viņas atbildes pārsvarā ir- mhm,sk, :)
Nu bet lai jau, mums ar zudušas kopīgas intreses,un mani tomēr ļoti nomāc negatīvisms,kas ir viņā.

laikam mans mīļākais vārds ir "nezinu". :D

Saprotu, ka it kā vajag palaist cilvēku vaļā un nav jau jēgas ar varu visu laiku uzbāzties, taču žēl, tik daudz kas piedzīvots.

Kad man arī likās, ka ļoti attālinos no draudzenes, es vienkārši visu izrunāju. Bet laikam ejot, tāpat viss mainās, ja agrāk man bija svarīgi viņu satikt katru nedēļas nogali vai sazināties katru dienu, tad tagad es bez tā iztieku. Mums ir studijas, darbs, otras pusītes, kādi hobiji, dzīvojam arī lielākoties atsevišķās pilsētās, man tāda nenormāli čupošanās kā pusaudžu gados vairs nav ne prioritāte, ne absolūta vajadzība. Taču reizi pāris mēnešos atrodam laiku, kad satiktos, kas ir mūsu abu iniciatīva.
Tev ieteiktu aprunāties, ja reiz laba draudzene, kāpēc nemēģināt vērst par labu? Neliecies kādu laiku ne zinis, neraksti, nezvani, varbūt pati piedāvās satikties.

Nevaru iedomāties, ka ļautu draudzībai ar tiešām sev tuvu un svarīgu cilvēku nomirt dabīgā nāvē.
Protams, ir kaut kādas attiecības, draudzībiņas, kas pabalē un ar gadiem izzūd.. Bet ne ar labākajām draudzenēm. Iesaku izrunāties!

man tā bija. Man vienā dienā nokaitināja tas ka telefonam velta vairāk laika kā man un vienkārši vairs nerakstīju, nezvaniju. sāku visu redzēt no malas, ka nemaz tāda labā draudzene nebija. Rakstija tikai kad viņai ko vajadzēja, bet laiku kopā vispār nepavadijām, sejā tēlo draudzneni, aiz muguras aprunā. Atri vien draudzība nomira, un esmu atradusi citas un daudz labākas draudzenes.

Kad iepazinos ar savu tagadējo puisi lēnām visas manas draudzenes "izgaisa". Nezinu kādēļ, bet man ar viņām vairs nebija tā īsti par ko runāt, un šķiet, ka sākām viena otru nesaprast, tādēļ arī nemēģināju mūsu attiecības saglābt. Nu jau mazliet mazāk kā gadu man vairs nav neviena sirdsdraudzene. Protams, ka man ir meitenes ar kurām labi pavadīt laiku un parunāties, bet nav nevienas, kurai patiešām varētu uzticēties. Reizēm tas mazliet pietrūkst, tādēļ iesaku tev ar viņu tomēr parunāt. ;)

Varbūt viņas dzīvē notiek kaut kas tāds, ko agrāk esi runājot nosodījusi? Varbūt materiālas problēmas? Varbūt satiekoties runā tikai par sevi? Viss kas ir iespējams. Vispirms pajautā sev, bet, ja neredzi vainu sevī, tad piedāvā draudzenei izrunāties.

Man nekad nav bijusi vajadzība ar draudzenēm runāt 3reiz dienā un bieži tikties.Enerģijas tērēšana.Pa reizei sazvanās, pa retam satiekās un man ir labi.

Man ir viena draudzene, kuru tiešām varu saukt par draudzeni. Ir pamatskolas laika draudzene, kuru īsti par draudzeni vairs neuzskatu. Pārvācos uz Rīgu un attālums darīja savu. Mēģināju draudzību reabilitēt, bet pavisam nesen sapratu - nevajag. Tas viss ir mākslīgi. Kam man tas?

Man arī ir viena draudzene, ar ko es iepazinos tikai 4 gadus atpakaļ bet tāda sajūta itkā e4s pazīstu viņu visu dzīvi un tagad viņa ir viens no tuvākiem cilvēkiem man, bet ar kuru bieži tomēr gadās, kad viņa neatbild uz sms, zvaniem, jo kad viņai kaut kas notiek viņa nevar izrunāties ar mani bet vienkārši kaut kādas n-dienas var būt nesasniedzama. Protams, ir dienas, kad es mazāk pievēršu uzmanību viņai, kaut kādu jauno interešu dēļ. Bet tomēr, kā dzīve iemācīja mani to, ka jaunas intereses ātri pazūd, bet draudzība tomēr paliek. Bet nedomāju pareizi, ļaut mirst draudzībai, ja, piemēram, jūs sākat pavadīt mazāk laika kopā, un vienkārši beigt zvanīt viņai, uzbāzties ..rakstīt. Kā saka, ja kalns neiet pie Muhameda, tad Muhameds iet pie kalna :D Es gribu teikt, kā uzbāzies tālāk, zvani, raksti...atrodiet dienas, kā rituālu, kad un kur satikties :D Pārsteidz ar negaidītām vizītēm ar vīnu :D :D :D Jo draudzība..no vienas puses ir kā sekss :D :D , tajā dažreiz vajag iedegt jaunu dzirksti, kā kopīgs Erasmus piedzīvojums, tematiski vakari, kaut arī chatroulette vakari:D :D

No draudzenēm ar lielo D tā par laimi nav gadījies.Tieši nesen par to aizdomājos, ka laiks un distance neko nemaina ar manām vismīļākajām draudzenēm.

No pāris tādām paziņām, draudzenītēm gan atsvešinājos, tie kontakti nomira dabīgā nāvē, jo pati mainos un otrs cilvēks sācis kļūt garlaikojošs, čīkstošs vai vienkārši kā neinteresanta grāmata, tik vienkārši. Varbūt Tavai draudzenei ir tāpat, varbūt Tu pārvērtē un nemaz tik tuvas nebijāt? Vismaz tā izklausās.

Esmu bijusi tā, kura atsvešinās, tāpēc iesaku ar draudzeni parunāt. Varbūt viņa vairs nejūt to saikni, kas bija, varbūt jūs esat pārāk dažādas un viņa vairs nejūt vajadzību uzturēt ar tevi tādu kontaktu. Bieži vien arī liela aizņemtība ir pie vainas, kad nav pat laika iedomāties, kur nu vēl sazināties ar draudzeni. Ja tā ir īsta draudzība, manuprāt, tā tik vienkārši neizzudīs, pat nekontaktējoties mēnešiem ilgi. Jo esat pieaugušas sievietes, katrai ir sava dzīve. Ja draudzība balstās tikai uz atmiņām nevis reālo situāciju, ātri vien to sapratīsi.

Es gāju cauri tam visam vēl pavisam nesen , pie tam ar vienu un to pašu meiteni reizes trīs, laikam. Tur gan man bija arī aizvainojums par to, ka meitene regulāri skrēja pie manis, kad pašai dzīvē klājās smagi, un es arī uzklausīju. Tas bija lieki un nogurdinoši, jo es piekusu tikai dot, dot un dot, bet neko nesaņemt pretī. Nu man arī vairs nav tādu sirdsdraudzeņu. Pagaidām tīri labi iztieku.

Nevaru iedomāties, ka ļautu draudzībai ar tiešām sev tuvu un svarīgu cilvēku nomirt dabīgā nāvē.
Protams, ir kaut kādas attiecības, draudzībiņas, kas pabalē un ar gadiem izzūd.. Bet ne ar labākajām draudzenēm. Iesaku izrunāties!

++

Tāpēc man īstu draudzeņu nav daudz. Ir labas paziņas, paziņas, bet tās divas īstās.. Nezinu, kam jānotiek, lai notiktu pilnīgs ignors. Loģiski, kad parādas attiecības, tad tikšanās katru dienu vai dažreiz reizi nedēļā dažreiz nav iespējamas, bet piedalīšanās viena otrās dzīvē gan notiek tāpat. Dzīve 21. gds. tomēr sniedz savas priekšrocības, viss pārējais - atrunas un neieinteresētība

Bieži vien notiek tā, ka sākoties ''pieaugušo dzīvei'' laika draudzenēm paliek arvien mazāk un mazāk. Kā ir ar viņas uzvedību? Ja viņa ir pretimnākoša un telefonā ieskatās darba vai studiju dēļ, tad vienkārši dod viņai laiku, varbūt viņai tiešām saspringts posms dzīvē. Ja ir noraidoša, tad vienkārši izrunājies, pajautā vai esi viņu kā aizvainojusi.
Man pašai tā bija veselu gadu- virsū uzgāzās tik milzīgs kalns ar pienākumiem, jauns darbs, kopdzīve ar vīrieti, jāpalīdz mammai katru dienu. Es veselu gadu mēģināju aprast ar režīmu un tikai tagad spēju visu salikt pa plauktiņiem un saprotu, ka draudzība man tomēr arī svarīga un atlicinu tai laiku arvien vairāk un vairāk. Un savējie saprot un nekas nav mainījies attieksmē.
Kad ir ģimene, bērni, darbi utt, tad protams, ka nav tik daudz laika draugiem kā, piemēram, pamatskolā. Bet ja tie ir īsti draugi, tad var pat gadu nesatikties un pēc tā gada viss būs tāpat kā agrāk- nekādas atsvešināšanās vai aizvainojumu.

Nedomaaju, ka ir pieaugusha cilveeka dziivee tik daudz lieka laika, lai sazvaniitos 3x ar draudzeni un pljaapaatu par neko. Cilveeki pieaug, paraadaas citas intereses, darbs, studijas, otraas pusiites un taa meitenju chuposhanaas nav vairs tik ljoti aktuaala.

Man ipashi interese, kapec ''pavero, paskaties, ko vina dara'' vai ''nebazies virsu'' vieta vienkarshi nevar draudzenei pajautas, kas mainijies, pateikt, ka tev skiet, ka kaut kas nav ta, ka bija agrak. Izrunat ar draudzeni. Ja jau esat tik tuvas, tad kapec pirmais, kur mekle atbildes ir cosmo, nevis draudzene?

Nedomaaju, ka ir pieaugusha cilveeka dziivee tik daudz lieka laika, lai sazvaniitos 3x ar draudzeni un pljaapaatu par neko. Cilveeki pieaug, paraadaas citas intereses, darbs, studijas, otraas pusiites un taa meitenju chuposhanaas nav vairs tik ljoti aktuaala.

Atceros veel ,esot Latvijaa ,biezi domaaju par to,laikam taapec,ka bija loti daudz visaadi darbi-adiisana,ko jau mineeju uttMan likaas ka "nositu laiku" nelietderiigi-man bija draudzene ,ar kuru tikaamies,adijaam kopaa ,un tad iznaaca taada pateerzesana arii.
Es loti labi pavadu dienu bez draugiem,ar to gribu teikt,ka draugi man nav nepieciesamiiba...taa jociigi skan,bet taa ir!

Nemāku uzbāzties cilvēkiem. Ja jūtu, ka otrs vairs nav ieinteresēts pavadīt laiku kopā utt, tad neko nedaru. Jā, bieži tā draudzība tieši tā arī pazūd, bet nu neko darīt. Jo neciešu uzbāšanos. Ja nav, tad nav. Neciešu klausīties attaisnojumus, ka tad nav laika, tad arī utt. Ja ir vēlme, atradīs iespēju, ja nē, tad attaisnojumu. Ar labākajiem draugiem gan man ir tā

ja tie ir īsti draugi, tad var pat gadu nesatikties un pēc tā gada viss būs tāpat kā agrāk- nekādas atsvešināšanās vai aizvainojumu.

Es gāju cauri tam visam vēl pavisam nesen , pie tam ar vienu un to pašu meiteni reizes trīs, laikam. Tur gan man bija arī aizvainojums par to, ka meitene regulāri skrēja pie manis, kad pašai dzīvē klājās smagi, un es arī uzklausīju. Tas bija lieki un nogurdinoši, jo es piekusu tikai dot, dot un dot, bet neko nesaņemt pretī. Nu man arī vairs nav tādu sirdsdraudzeņu. Pagaidām tīri labi iztieku.

Man bija pilnīgi identiska situācija kā Ancei.

Mans sirds draugs ir mana ģimene. Bet paziņu un meitenes, ar kurām es uzturu kontaktu - ir daudz.