Tikko piedzimis beern un to apluukosana .

weee , ceru ka nebūs. :D Nu nekas, nopirkšu pāris grāmatas, telefons, spēlītes, noteikti apciemos mūs diezgan (tie paši radi un tuvākie draugi)
par tēmu - būšu tikai priecīga, ja mani apciemos . :) Es esmu tāda, kurai nepatīk palikt vienai. :D Bet tikai noteikti paši tuvākie radi un draugi.

Es neesmu dzemdējusi, bet lasīju info, ka visiem, kas nonāks saskarsmē ar jaundzimušo, vajag taisīt fluorogrammu, lai nedod Dievs mazais nedabū kādu zarazu!
Pie tā es arī plānoju pieturēties un neaicināt uz slimnīcu nevienu izņemot vīru un labākajā gadījumā mammu.
Man vispār nepatīk cilvēku pūļi un ja pie manis gribēs nākt visādi radinieki, es laikam viņus varētu pasūtīt ļoooti tālu! :D Tādā intīmā momentā noteikti gribētu pabūt ar bērnu un vīru trijatā, bez visādiem draugiem un radiem.

man nebija garlaicīgi, vēroju bērnu, runājos ar citām mammām, daudz daudz gulēju, cēlos tikai kad vajadzēja ēst un vienalga ēdu ar ciet acīm :D bija kautkāda stulba eiforija

weee, nu man noteikti nebija garlaicīgi, jo es biju vājprātā pārgurusi. Slimnīca tajā naktī bija pārpildīta, kad dzemdēju un nevarēju iegūt privāto palātu. Tā nu mani ielika vienā istabiņā ar citu māmiņu. Ja mana meita jau no pirmās savas dzīves minūtes ieguva režīmu, ka naktī gulēja, pa dienu dzīvojās, tad istabas biedrenes mazulis bija pretstats. Kā bija nomodā, tā raudāja nelabā balsī... tas bija murgs. Tad vēl katru dienu pie istabas biedrenes nāca bari ar cilvēkiem ciemos... vīrs, bērni, vecāki, tantes, draudzenes... nevarēju ne atpūsties, ne kādu privātumu iegūt. Brrrr... biju pārlaimīga, kad nokļuvu mājās.

Meitenes , Jums nebija DzN garlaicīgi?

Tieši tāpēc priecājos par ciemiņiem, jo garlaicība ir vārds, kas visprecīzāk raksturo dzemdību namā pavadītās 3 dienas pēc dzemdībām. Pieļauju, ja nejustos labi, droši vien gulētu, bet fiziski jutos tik labi kā nekad, spēka daudz, sāpju un nepatīkamu sajūtu nekādu, bet darīt nav ko, bērns jau arī tik to vien darīja kā čučēja. Tā kā somā biju salikusi tikai pašu nepieciešamāko, nekas laika kavēšanai līdzi nebija paņemts. Ja vajadzētu vēlreiz to piedzīvot, noteikti padomātu par dažādiem laika kavēkļiem, kurus paņemt līdzi, iepriekš tas nelikās aktuāli.

Pati tagad esmu 8 grūtniecības mēnesī.. palicis jau pavisam maz līdz mazā dzimšanai.. daudzas tā saucamās draudzenes un paziņas ir teikuši lai dodot ziņu kad mazais būs piedzimis...braukšot raudzībās teju uz pašu dzemdību nodaļu... atklāti visiem teicu ka tur nevienu redzēt nevēlos.. tikai pašus tuvākos.. vecākus un savu otro pusīti ( kas nav bērna bioloģiskais tēvs) pārējiem bērnu būs iespēja apraudzīt tikai tad kad mazajam būs apritējis 1. dzīves mēnesītis....
par to vai tas ir pareizi vai nē.. izvēle ir katras māmiņas ziņā... mana nostāja ir tāda.. un to nevēlos mainīt

Man loti patika ,ka "vecos laikos" slimniicaa nevienu nelaida klaat ,un pareizi bija!
Loti nepatiik tas,ka te skrien visi radi jau pirmaa dienaa ,un "tracina" to jauno maaminu.Esmu redzeejusi to skatu ,un tad veel visi tie paareejie beernini arii tur pa vidu dauzaas... punkaini utt
Neatbalstu arii maajaas to "lielo satiksanos" pirmaa laikaa-vieniigi loti tuvu cilveeku tuvumu,taa buutu noteikti mana mamma arii.
Veel kaa sodien atceros-atvedaam to mazo maajaas ,un es mammai teicu-nekaa nesaprotu,kas jaadara...:D:D

Nu toreiz tas nebiaj tik viegli ka tagad. Autini, veļasmašīnas automata nebiaj un daudzu citu ekstru. Tagad viss ir un tapat daudziem gŗūti liekas.:)

Nebiju neko tādu iedomājusies, ka kādam uzreiz būtu bijis jāskrien uz slimnīcu mani apciemot. Vīrs bija klāt, mums bija pašiem sava palāta ar vannasistabu. Pienesa man sulu, uzkodas, tur bija 24h atvērtā 'bufete'. Mazais gulēja mums pa vidu. Likās baigā idille. Mierīga fona mūzika:) Atpūtos, uzkrāju spēkus, galīgi neprasījās pēc cilvēkiem. Nemaz negribējās steigties ārpasaulē, mēs smējāmies- pēdējais atvaļinājums pirms sākas īstā dzīve.

Nebiju neko tādu iedomājusies, ka kādam uzreiz būtu bijis jāskrien uz slimnīcu mani apciemot. Vīrs bija klāt, mums bija pašiem sava palāta ar vannasistabu. Pienesa man sulu, uzkodas, tur bija 24h atvērtā 'bufete'. Mazais gulēja mums pa vidu. Likās baigā idille. Mierīga fona mūzikaAtpūtos, uzkrāju spēkus, galīgi neprasījās pēc cilvēkiem. Nemaz negribējās steigties ārpasaulē, mēs smējāmies- pēdējais atvaļinājums pirms sākas īstā dzīve.

Vai ku miļi un sirsnīgi.Ka lasu esi te tāda vienīgā. :)