Sveikas, meitenes!
Rokas trīc, kājas trīc. Tikko atnāca ziņa no drauga, ka: "Mums vakarā, laikam, vajadzētu parunāt."
Laikam, visiem ir skaidrs ar ko šādas sarunas sākas un beidzas.
Kāpēc rakstu šeit? Laikam, lai kaut kur liktu savas emocijas.
Padomu lūgt nevajag, nav jau ko ieteikt.
Tikai, kā, saņemties un neraudāt, ja saruna beigsies tieši tā, kā esmu iedomājusies?