man sapņi ļooti patīk. pat patīk tie sliktie sapņi. mani piesaista ļoti emocijas, kas ir sapņos, sajūtas. katru reizi tās ir citādākās. atceros vēl joprojām sapni, ko pirms gadiem 2-3 sapņoju. es biju pļavā. viss bija ļooti gaišs. saulīte spīdējā un sildīja. tālāk pa taciņu, uz kuras atrados stāvēja puisis, muguru aizgriezis ar melniem matiem. tajā brīdī apziņa man teica, ka tas bija viens no man pazīstamajiem ( un galīgi nevēlējos lai tā būtu, jo ļoti riebās šis cilvēks), taču to visu sapni mani apņēma tik siltas un mīlošas sajūtas. es biju ļoti, ļoti laimīga. nākas piebilst arī ka visu nedēļu tā sapņa sajūtu dēļ es staroju.
par to cilvēku sapnī, lasīju, ka zemapziņa mēdz iesviest,parādīt tos cilvēkus, kurus zinām un biežāk kontaktējamies, taču pašā būtībā ejot runa par galīgi citu cilvēku. un šo sapni mēdzu tulkot tā, ka taka man bija kā apzīmējums laikam, un kad laiks būs tad pienācis, es būšu sasniegusi to mērķi, to jauno puisi. un pēc pāris mēnešiem arī satiku precīzi tādu puisi kā no sava sapņa.
bet vispār par sapņiem. ari es mēdzu viņus pierakstīt jā. agrāk guleju kā nosista un neredzeju vispār sapņus, taču tagad jau nu katru nakti ir jauns sapnis. pēdējā laikā tie ir pilnīģi jauni un citādāk vērsti sapņi nekā agrāk. tajos darbības un notikumi ir daudz racionālāki. reti vairs gadās tiešām vienkārši sapņi kā iepriekš minētais par pļavu.
arī man reizēm atkārtojās sapņi. sliktie sapņi bieži vien. ir kādi 4-5 sapņi, kas ik pa gadam vai pusgadam liek par sevi manīt. gadu gaitās esmu pie tiem pieradusi un pat no rīta pamostoties jūtos daudz priecīgāka un ieintreģētaka, ka vispār viņi atkārtojās un tā, jo reizēm nogursti no jauniem sapņiem, ir interesanti, ka prāts spēj atkārtot agrāk sapņoto. āā, un lieki piebilst, ka tie kas atkārtojās ir precīzi kā iepriekšējās reizēš, un ar turpinājumu. katru reizi tie ir kā seriāli, kas turpinās. sāku domāt, ka varbūt tās ir kādas zīmes, kurp man doties, meklēt vai kā citādāk.
katrā ziņā par tādu ideju/idejām man ļooti patīk aizdomāties. manam prātam ļoti interesanti
72
