Es visus savus sapņus atceros spilgti, daudzi bijuši par pasaules galu, par zagļiem, par to, ka bēgu, par to, ka mirst tuvi cilvēki, par to, ka mani krāpj draugs. Visspilgtāk atceros, ka esmu putns un lidoju pāri ūdenim, kurā atspīd debesis, viss ir rozā, sarkanīgā, dzeltenīgā krāsā, es nezinu, kas tas bija, bet tas sapnis bija pasaka. Un tad vēl sapnis, ka ir pasaules gals, mēs stāvam tādā kā kalnā un skatāmies debesīs, un tuvojas tas laiks, kad paredzēts pasaules gals, pienāca tas laiks, un nekas nenotiek - un man tāda sajūta, ka akmens no sirds novēlies, un pēkšņi sāk no debesīm lieli meteorīti krist, tā kā ugunis milzīgas.
72
