"Te ir mana dzimtene
Smilšainais krasts
Te pa baltu miglas stigu
Ceļu mājup rast, mājup rast"
īvoju Londonā un jūtos kā mājās. Kad pirmo reizi uz šejieni atlidoju un izgāju no lidostas, bija tāda 'beidzot!' sajūta, it kā būtu izbēgusi no ieslodzījuma, beidzot varētu izplest spārnus. Mums katram ir savs dzīvesveids un uzskati, un man ar savējiem Latvijas konservatīvajā sabiedrībā nebija viegli, tajā valstī nekad nejutos kā 'savējā,' nekad nejutos kā mājās. Nevaru pat teikt, ka jebkad būtu bijusi pa īstam laimīga tur. Anglijā gan. Un gribētu padzīvot Ņujorkā vai Kalifornijā, jo lielākā daļa manu draugu ir amerikāņi, tiekos arī ar ņujorkieti, un šķiet, ka mums mentalitāte ideāli saskan. Gribu padzīvot tajās zemēs, no kurām viņi nāk - varbūt patiks vēl vairāk kā Londona.
Bišķin fascinē tās lietotājas, kas te nosauc valstis, kurās nemaz nav būts, bet iedomājas, ka tā valsts ir tā īstā.
Kā jau rakstīju, ceļojumi arī bieži vien nav pietiekoši.
295
