Godīgi sakot, man tādu brīžu ir maz. Ne tāpēc, ka nebūtu nejauku notikumu, kas sabojā garastāvokli, bet tāpēc, ka vienmēr sevi motivēju nepadoties, skatīties uz pasauli caur pozitīvisma brillēm un ticēt, ka mani sagaida kaut kas labs vēl šai dzīvē. Šīs domas man palīdz labāk kā ledusskapja tukšošana, pastaigas vai mūzikas klausīšanās, kaut arī, nenoliedzami, īslaicīgi arī tas spēj nomierināt. Pie tādiem mazajiem prieciņiem pieplusoju arī sirsnīgu izrunāšanos ar kādu tuvu cilvēku, iepirkšanos, sevis sakopšanu un palutināšanu.