Zinu, ka šī tēma te ir malta cauri 101x (vakar šeit ļoti daudz par to salasījos), bet neatceros, ka kaut kur būtu lasījusi to, ka pamestā puse nožēlotu savu izturēšanos, kas noveda pie šķiršanās.. Būtībā es laikam vienkārši gribētu iztikt bez kaut kādiem indīgiem komentāriem un uzklausīt neitrālu cilvēku viedokļus, varbūt kāda arī kādreiz tā ir jutusies un var dot padomu, kā labāk rīkoties..
Tātad, biju kopā ar savu nu jau bijušo otro pusīti gandrīz 4 gadus. Gāja visādi, bet kopumā varu teikt, ka biju ļoti laimīga, mīlēta un tiku ļoti lutināta pat pēdējā gada laikā, kad viss jau pamazām sāka brukt kopā, tikai atteicos par to domāt.. Nezinu vai tas tā vienmēr notiek, jo varu teikt, ka šīs bija pirmās nopietnās attiecības, vienīgās, kuras man jebkad ir nozīmējušas tik ļoti daudz, bet tagad (pēc 1,5mēn) pēc visas briesmīgās raudāšanas, nekā nevarēšanas ir iestājies nedaudz lielāks miers (raudu joprojām, bet ne tā, ka visu diennakti bez apstājas) un visu pārdomājot, atgriežos pie domas, ka pati vien visu sabojāju. Protams, bija arī otras puses vaina, nesaku, ka viņš bija ideāls, bet pati vien visu sāku bojāt no sākuma līdz beigām.
Iepazināmies pavisam jauni, 16 gados. Pirmā mīlestība, eiforija utt. Bet esmu no cilvēkiem, kas ļoti grūti pieķerās citiem, kas neuzticās citiem uzreiz, bet, kad beidzot tas brīdis pienāk, tad ar visu sirdi un dvēseli, tad esmu gatava otra dēļ darīt visu, kas manos spēkos, lai otrs būtu laimīgs. No otras puses jau no paša sākuma bija ļoti stipra mīlestība, kas tolaik mani smacēja. Tagad domājot, saprotu, ka es vienkārši vēl nebiju gatava nekam tik nopietnam un nespēju puisi novērtēt. Vēl ļoti raksturīga īpašība man ir tā, ka ātri aizsvilstos, pasaku visu, ko patiesībā nedomāju (runāju pirms domāju), saku, ka ''šķiros'' un pēc tam jau tajā pašā dienā visu nožēloju, jo tikpat ātri, cik sadusmojos, tikpat ātri arī nomierinos un visu nožēloju. Līdz ar to, jau pašā sākumā, kad likās, ka visa ir par daudz, sāku puisi ''pamest'', nebiju gatava risināt problēmas, bet viņš man vienmēr skrēja pakaļ, lūdzās. Ap kādu otro gadu, varbūt pat agrāk viss jau sāka mainīties, viņš jau bija mani atkodis un pakaļ neskrēja. Tad arī nedaudz nomierinājos, bet sākās cita problēma - rutīna. Biju tik ļoti pārņemta, tik ļoti dziļi attiecībās, ka līdz tam biju atstūmusi praktiski visus tuvākos draugus, jo man taču bija viņš, mans labākais un mīļākais, lai kā arī neietu. Kad viņš sāka mani ignorēt, izvairīties no manis, sākām tikties aizvien retāk, nespēju vairs uzdrošināties, atvainoties visiem un sazināties.. Jutu, ka sāku viņam apnikt, jo biju vienmēr pieejama, dzīvoju viņam, pametu hobijus, kaut viņš visu laiku man teica, lai eju, tiekos ar draugiem, lai nepametu savas lietas, jo, lai gan esam attiecībās, mums ir arī katram sava dzīve, lai atpūstos vienam no otra un kopā esot būtu vēl labāk. Kamēr viņš atkal atguva savus vecos hobijus (kurus bija pametis, kad iepazinās ar mani, jo es biju vissvarīgākā), kad atkal sāka tikties ar vecajiem draugiem, es tikai gaidīju viņu, vienmēr teicu, ka, ja viņš grib atpūsties kādu laiku no manis, lai tā arī pasaka. Dažreiz teica, bet pēdējā gada, pusgada laikā par normu bija palikušas situācijas, kad varējām kādas 2 nedēļas vispār nekontaktēties (vairāk no viņa puses) un kad jautāju, kas noticis, tikai saņēmu atbildi, ka viņš nesaprot, kāpēc tā darījis.. Un tā vienmēr. Cits cilvēks tur nav iesaistīts, to es zinu 100%. Viņš nekad nav bijis un šaubos vai jebkad būs kā lielākā daļa, kas skrien pakaļ visam, kas kustas, par to man nekad nav bijis jāuztraucas, jo rakstura ziņā viņš ir ļoti stabils.
Šī pēdējā gada laikā, kad viņš tik ļoti atsalis bija, protams, pārdzīvoju, psihoju, atkal nomierinājos, kad uz neilgu laiku viss bija labi, kad jutu, ka atkal sāk slīdēt ārā no rokām, atkal sāku psihot. Pēdējā laikā arī parādījās kritika, ka izskatos tā un šitā, runāju vēl kaut kā utt, respektīvi, vienmēr bija kaut kas, kas viņu manī kaitināja. Protams, arī man bija lietas, ko nevarēju izturēt, bet, lai gan psihoju, kritizēju ļoti maz. Viņam atkal bija otrādāk, nepsihoja, bet kritizēja. Protams jutu, ka nekas nav labi, bet centos mainīties. Jutu, ka arī viņš cenšas, bet tik un tā liekas, ka abiem iekšā kaut kas bija pārdedzis.
Sava veida punkts tika pielikts vienās kāzās, kurās bijām pirms 1,5 mēnešiem. Sastrīdējāmies, gāju prom no viņa, kaut gan viņš centās salabt un vakarā, kad bijām pie viņa, sakravāju mantas un aizgāju, lieki teikt, ka viņš klusējot, neturot mani arī palaida.. Protams, savā galvā kā vienmēr biju iedomājusies, ka tas būs tikai uz laiku, kā vienmēr nevis pavisam. Ka atkal man tiks piedots, ka atkal centīsimies. Pagāja nedēļa, uzrakstīju viņam, ka man viņa ļoti pietrūkst, ka visu nožēloju, mīlu viņu. Pretī saņēmu atbildi, ka būs labāk, ja kādu mēnesi nekontaktēsimies. Uzreiz pieķēros pie vārdiem - tā būs labāk. Tas mēnesis bija drausmīgs, bet padoties pavisam neļāva doma, ka tad, kad mēnesis paies, visam jābūt labi. Kad laiks bija pagājis, uzrakstīju, ka par cik respektēju viņa vēlmi nekontaktēties to laiku, vēlētos ar viņu satikties un izrunāt, kas tālāk notiks. Tiekoties viņš bija ļoti vēss, bija sajūta, ka it kā tas ir tas pats man vismīļākais cilvēks pasaulē, kuru gribu samīļot, sabučot un no otras puses pilnīgs svešinieks, jo no viņa puses bija pilnīgs emociju trūkums.. Tagad domāju, ka tā mēneša laikā bija jau visu pārdzīvojis, izlēmis un tāpēc viņam bija tik viegli. Protams, biju ar to rēķinājusies, bet, kad viņš kā ar nazi nogrieza visu, kategoriski pateica, ka nekādas attiecības vispār ne ar mani, ne ar kādu citu negrib, likās, ka visa pasaule sabrūk vēl vienu reizi. Kad jautāju, kāpēc, protams, ka pie vainas bija mans raksturs, manas scēnas. Sāku psihot, bet nevis tādā ziņā, ka kaut ko pārmetu, bet lūdzos atpakaļ, lūdzos vēl vienu iespēju. Atbildēja, ka iespējas ir devis ļoti daudz (nenoliedzu), arī pats ir centies mainīties, pēdējā gada laikā ļoti daudz ir noklusējis, cerot, ka viss mainīsies uz labo pusi, bet viss ir palicis tikai sliktāk un nav vērts abiem mocīties, labāk, lai sāp tagad nevis pēc gadiem 10. Teica, ka pat tad, ja viņš piekāptos un dotu man to iespēju, pie sevis tāpat domātu, ka nav laimīgs, neatkarīgi no tā, ko es darītu, jo netic, ka cilvēki spēj mainīties.
Tagad ir doma tikai par to, kā viņu atgūt vai vismaz palikt par draugiem. Pašlaik lieku viņu mierā, jo es tik nenormāli psihoju. Gribu pateikt, ka es tiešām no visas sirds to nožēloju, ka uzskatīju viņu par kaut ko pašsaprotamu, nenovērtēju visu, ko viņš darīja manā labā (un tas ir ļoti, ļoti daudz, skatoties uz apkārtējo cilvēku attiecībām, ļoti reti redzu, ka vīrietis savas sievietes labā būtu gatavs tik daudz darīt). Baidos pārāk ātri rakstot panākt tikai to, ka viņš pavisam atsvešināsies, ja nu varbūt vēl kādas jūtas ir palikušas, jo viņš ir ļoti apņēmīgs un ir grūti viņu novērst no mērķa. Vakar lasīju, daudzas rakstīja, ka puiši, kuri paši pametuši un aizbildinājušies ar to, ka meitene apnikusi, pēc kāda laika tomēr atgriežas.. Gribētos ticēt, ka tā būs, jo tikai tas mani pagaidām tur pie veselā saprāta, kaut gan zinu, ka nevaru velti cerēt. Nespēju 4 gadus savas dzīves, sev vienu no pašiem tuvākajiem cilvēkiem izsvītrot no savas dzīves, izlikties, ka viņa nekad nav bijis, jo man ir tik ļoti daudz par ko pateikties viņam.
Gribētos uzklausīt viedokļus no cilvēkiem, kas paši ir bijuši līdzīgās situācijās, kuri otru pusi ir uzskatījuši par pašsaprotamu.. Lūdzu, nekādu ''visi vīrieši ir cūkas'' variantu, jo tam es nekad neesmu ticējusi. Derētu arī kāda vīrieša skatījums.
1903
