"Es Tevi mīlu, ja..."

Cilvēki mainās un līdz ar to mainās arī viņu skatījums un attieksme pret dažādām lietām ....

Jā, rozā briļļu nokrišana, rutīnas iestāšanās, apnikums pret otru cilvēku, intereses zudums...

Nu jā, visticamāk "rozā briļļu" nokrišana. Vai arī apslēpta cerība, ka partneri izdosies mainīt (vairāk attiecināms uz sievietēm)

Manuprāt, šādas domstarpības rodas tad, kad pāragri uzsāk kopdzīvi. Neiepazīstot viens otru līdz galam. Kad vēl neesi īsti pārliecināts, ka vēlies visu dzīvi saistīt ar konkrēto cilvēku! Kad neesi pārliecināts par to, vai spēsi pieņemt un sadzīvot ar otras pusites mīnusiem , pārvēršot tos par plusiem.

Un jā - rozā briļļu nokrišana.

Pēc manas pieredzes tādi pārmetumi nāk tikai no emocionāli neveseliem cilvēkiem, bet normāli cilvēki viens otram nepārmet lietas, kuras pieņēma jau attiecību sākumā (izskats, finansiālais statuss), bet mīl viens otru, kādi ir.

Es veel pavisam nesen aizdomaajos par so teemu.Es nebuusu labakais piemeers,jo mums tas draudzeesanaas periods bija loti mazs,bet atceros,ka jau kaazu dienaa viirs saaka izteikt "savas domas"-tagad tas liekas varbuut smiekliigi,bet toreiz...

Neapmierinātība. Pārsvarā ar sevi, savu dzīvi. Bet pārtulko kā neapmierinātību ar savu partneri, jo tuvākie jau parasti vainīgi pie paša problēmām. Par rozā brillēm var daļēji piekrist- vienkārši nenotiek vairs nekas interesants, ieiet rutīnā un tad, kad lielais skrējiens apstājies, ir laiks pameklēt trūkumus otrā. Tāpēc ir svarīgi vienmēr attīstīt sevi, attiecības, notikumus.

Lielai daļai dzīves dilemmu (izņemot mūžam neatbildētos jautājumus: "Kur pazūd nauda" un "Kur rodas putekļi") pielietoju ekonomikas definīciju, jo viss ir par un ap to, kā cilvēks apmierina savas neierobežotās vēlmes ar ierobežotajiem resursiem.
Tas ir, priekš "ieskriešanās" jeb pamatvēlmju apmierināšanai bija gana arī ar puļķīšiem krūšu vietā un darba tulznu uz vēdera.
Bet apetīte rodas ēdot, un vēlmes turpina augt. Pierodam pie ikdienišķā, gribu, gribu, gribulītis piesaka arvien jaunu vēlmju sarakstu, un tā kā resursi ir ierobežoti, tad nu ēvelējam to pašu baļķi, kas ir mūsu cilvēcisko būtņu rīcībā.

Bet savā ziņā, tas ir ļoti jocīgi, ka cilvēks, kurš tevi itkā mīl, tev saka tādas lietas, kas viņam nepatīk otra izskatā vai raksturā, ka vajadzētu to un to mainīt.
Tā šķiet, ka neviens nevienam nekad nebūs gana labs! Un tā loģiski padomājot, tā arī ir. Mēs itkā vēlamies sev perfektu cilvēku blakus un lai gan ir tā sajūta, ka viņš ir tāds kādu vēlās, bet tomēr cenšamies sniegties pēc perfektā, aizmirstot par pavisam vienkāršu faktu - perfektu cilvēku nav un nekad nebūs! Jo vārdu perfekts katrs izprot savādāk.
Un loģiski arī padomājot par teicienu - Ja tu tiešām cilvēku mīli, tad tu mīli arī viņa trūkumus un spēj pieņemt tos. Protams, pieņemt mēs to spējam, bet mīlēt to, kas mums nepatīk(trūkumi) - nekad!

mans arii citreiz cepas par to,ka es slikta saimniece, slikti gatavoju utt. a kad neko nepagatavoju, tad kauc ,ka meerdeju badaa vinju :D nekad nav labi.

Tiešām ir kāds pāris, kurš pārmet viens otram, par krūšu un muskuļu izmēriem? Kurš vīrietis vispār var uzdot tik debīlu jautājumu :D
Par to, ka nedomā par nākotni, vai pelni par maz - laiks iet un mainās prioritātes, vērtības. Ja pāris satiekas, kad abi ir pusaudži, dzīvo pie vecākiem, protams, ka abi būs priecīgi, ka nopelna vispār kaut ko. Tāpat, sākot dzīvot kopā, neviens jau nepieprasīs no otra tūkstošus. Ar laiku nāk apjausma, ka gribētos dzīvot savādāk, ka sākums ir pārvarēts, ka ir jāturpina augt, nevis stāvēt tajā pašā vietā. Savā ziņā es to saistītu ar rozā briļļu nokrišanu, bet no otras puses atkal nē.

Apmierinātība ar sevi un spēja pieņemt otru tādu kāds viņš ir.

Ne visi to māk.

Ātrai/vēlai kopdzīvei ar to galīgi nav nekāda sakara.

Sākumā,iemīlēšanās periodā, tās otra cilvēka sliktās iezīmes neredz,vai arī tik ļoti netraucē. Tas periods beidzās un tad abi sāk iepazīt viens otru - ierauga tās īpašības,ko iepriekš nav saskatījuši. Tāpēc, lai nebūtu nelaimīga kopdzīve, labāk būtu iepazīt otru tā līdz galam pirms sāk tās attiecības.

Tāpēc vajag vsp kārtīgi iepazīt nevis mesties attiecībās uzreiz.

Cilvēki mēdz mainīties un apstākļi aŗī mēdz mainīties.

Piemēram, ja iepazīsties ar cilvēku, kuram taupīgums ir svess jēdziens, tad tikmēr kamēr abi pelna un pamatvajadzībām pietiek, nav tragēdija, to var pieņēmt. Uznāk 2007. gada krīze, abi bez darba... ir problēma. Un ja, par spīti tam, ka "no paša sākuma" tas bija zinams, ir saprotams, ka tas, ka nē, cilvēks nevar kļūt citādāks, tomēr tā besī ārā....

Rõzā briļļu periodā arī tomēr abas puses uzvedas citādi. Piemēram, mans puisis briļļu perioda man regulāri gatavoja brokastis, tagad aizvien retāk un retāk. Ka es varēju zināt, ka viņam ar brillēm pazudīs brokastu gatavošana? Nu kā? Ilgi, maita, uzvedās kā ideālais vīrietis :P

Bet nu jā, iepazīties ar īsa auguma mazpupainu bruneti un censties no viņās uztaisīt gara auguma lielpupainu blondīni ir stulbi.

man šķiet muļķīgi kaut ko pārmest par izskatu, piemēram, krūtīm, muskuļiem, kas jau bija redzams pašā sākumā un ir skaidri zināms, ka nekas tur nemainīsies. Līdz ar to, man šķiet, šādi pārmetumi sākas, kad kaut kas cits ir nokaitinājis un novedis līdz baltajām pelītēm, kad attiecības tuvojas galam, un cilvēkā viss sāk kaitināt.

Man bija ta,ka kad saku tikties ar savu draugu,ar kuru esam 4 gadus kopa.Vins bija tads diezgan apaligs varetu teikt ka pat resns,tacu es ka lai to saka pat neredzeju,vai man tas nelikas nekas briesmigs. Taga draugs ir diezgan nometis svaru,un izskatas pilnigi cits cilveks,un man tas patik.Paskatot vecas bildes, tad jaa varu pateikt,ka nu tomer bija pa traku,bet tad es to neredzeju taka, nemaku izskaidrot,.Cilveku es redzu dusigu, citam tas fuj kads resns, bet man tiesi likas miligi tads apaligs,mils, bet taga ir mils un skaists:)

Un par tēmu, drīzāk ir nevis "Es tevi mīlu, ja ...", bet gan "Es tevi vairs nemīlu, jo ...."

Paldies par atbildēm!

Saprotu, ka cilvēki un viņu uzskati ar laiku var mainīties, tomēr man nešķiet loģiski, ja, piemēram, vīrietis labprātīgi izveidojis kopdzīvi ar sievieti, pieņēmis viņu, bet pēc laika atļaujas vainot viņu, ka viņas krūtis esot pārāk mazas*. Ja jau viņas krūtis nepatika, tad kādēļ vajadzēja uzsākt kopdzīvi? Šādā situācijā drīzāk vajadzētu vainot pašam sevi, ka izdarījis izvēli, kuru vēlāk jānožēlo.
_______
* Tas ir absurds, trivializēts piemērs.