BERNIBAS profesijas.

Kad biju pavisam maza, ļoti gribēju būt pārdevēja vai arī friziere, bet nē, beigās mācos par grāmatvedi. :D un vēl gribētu mācīties par juristi, bet nu jā, vēl ir laiks, lai izdomātu. :D ;)

Pirmā sapņu profesija bija skolotāja.
Pēc tam teicu, ka būšu pavārnīca! :D Nevis pavārs.
6gadu vecumā nonācu slimnīcā, kur bija jāpavada gandrīz gadu un sasapņojos, ka būšu medmāsiņa, bet nevis tā, kura špricē, bet tā, kura ir jauka. :D Vēl tagad atceros kā šādu tekstu tiecu pirms operācijas. :)
Pēc tama atkal bija sapnis par pavāra profesiju, bet nesanāca, jo veselība neļauj.
Pēc tam bija sapnis par tulku/tulkotāju, bet tas pazuda, kad iepazinos ar baisu angļu valodas skolotāju! :D

Šodien esmu skolotāja! :)

Ja man padotos ķīmija un raksturs būtu citādāks, tad vēlētos bū vetārsts! :) Bet šo sapni nepiepildīšu! :)

Kā pirmā sapņu profesija bija traktora vadītaja.
Vēl aizvien fascinē traktori.

Vēlāk, sekoja ūdens briesmoņu ķērāja (iespaidā no "Ness un nesija", rēķinoties ar to, ka man ļoti nepatīk, ne kuģi, ne zemūdenes)

Un pēdējā, pie kā es apstājos, bija/ir māksliniece.

Kad biju maziņa visu laiku runāju par elektrības stabiem. Nezinu vai sagadīšanās, bet tagad mācos par elektriķi :D

Gribēju kļūt par kaskadieri, tagad mācos par matemātikas skolotāju. Close enough. :D

Mana māsa, kad bija maziņa teica, ka viņa grib kļūt par ziloni un strādāt cirkū Anglijā :D :D Es joprojām par to smejos, kā atceros.

Es jau bērnībā skatījos reālistiski - neinteresēja strādāt cirkū vai būt kosmonaute.
Vienu brīdi vēlējos kļūt par advokāti. Tad par ārsti. Gan jau vēl bija varianti :)

Gribeeju straadaat maizes veikalaa.

vetārsts, domas mainīju..

5 gadu vecumaa teicu,ka buushu vetaarste,kad tiku pie sava pirmaa kakja. Tad man pateica,ka dzivniekus vajag iemidzinaat,un es shai profesijai paarvilku paari lielu,treknu sviitru. Citaadaak zinu,ka buutu vetaarste tagad.

Pirmsskolas vecumā gribēju būt rakstniece - man baigi patika lasīt gramatas un likās, ka būtu tik forši sarakstīt grāmatas un citi tās lasītu... Bet laika gaitā konstatēju, ka rakstīšana man nevedas tik labi, cik gribētos.
Sākumskolas laikā gribēju būt skolotāja, mācīt citus. Tagad esmu pastrādājusi kā privātskolotāja un pilnīgi droši zinu, ka šī bērnības profesija nav man :)
Vēl kaut kadas domas bija par policisti/izmeklētāju, bet tas tāds īss periods bija.
Pamatskolas sākumā gribēju kļūt par frizieri, bet pabeidzot 9. klasi tā vairs nešķita iekārojama profesija.
Pamatskolas beigās / vidusskolā gribēju būt žurnāliste - rakstīt rakstus avīzēs. Pat pieteicos studijām, bet tur netiku budžetā, tiku savā nākamajā izvēlē - matemātikā. Tagad noteikti nenožēloju, ka netiku tajās komunikāciju zinātnēs - esmu sapratusi, ka tas nebūtu bijis priekš manis.

Gribeeju buut baletdejotaaja!

Es gribeeju buut karaviirs. Veel jo projaam ik pa laikam nonaaku pie domas, kas buutu, ja tomeer toreiz es buutu pieteikusies dieneet, kaa tad buutu mana dziive izveertusies.

O, atceros, ka vienmēr bērnībā ar māsu spēlējām Birojos. :D Jā, man gribējās būt tādā profesijā, kur ir darbs ar papīriem un dokumentiem.

Bērnībā vai nu gribēju iet armijā, vai arī nodarboties ar profesionālo hokeju, realitātē māksla un viss ap to tomēr ir drusku piemērotāks man. Lai gan labprāt vel aizietu armijā, mazliet dizciplīna nekad nenāk par sliktu.. Hah :D

Pati pirmā vēlme man bija būt par pārdevēju. Bērnībā likās tik forši - darbojies ar tiem lielajiem svariem, šausmīgi patika koka kastes ar visādiem dārzeņiem. Vienmēr ar draudzenēm spēlējāmies veikalos, arī manas Barbijas bija veikalu pārdevējas. Likās sapņu darbs.
Nākošā bija vēlme kļūt par aktrisi. Sāku apmeklēt teātra studiju, piedalījos dažās izrādēs, līdz pat vidusskolai darbojos teātra pulciņā. Vēl 12. klasē bija parādījusies doma par studijām Kultūras akadēmijā. Bet kaut kā sapratu, ka nevēlos izdzīvot svešas dzīves.
Pēdējais lielais sapnis bija žurnālistika. Vidusskolā biju skolas avīzes redaktore, bakalaura diplomu ieguvu šajā specialitātē, arī pastrādāt paspēju. Tad sapratu, ka tāda žurnālistika, kāda tā ir Latvijā, nav domāta man. Reizēm nožēloju, ka neizmantoju iespēju studēt Anglijā. Kas zina, varbūt tagad strādātu BBC :)
Par savu šī brīža peofesiju sapņojusi nekad neesmu, manā bērnībā tāda pat neeksistēja :D Bet šobrīd tā ir pietiekami aktuāla, normāli atalgota un darbs man patīk.

Es gribeeju buut ljoti slavena dziedaataaja - nu kaa Britnija vai Spice Girls. Kaut kaa nesanaaca :D

Tad es gribeeju buut dizainere, joprojaam maajaa staav mapes ar simtiem ziimeejumu, bet nezinu kaapeec, paarstaaju ziimeet un sapnis nomira dabiigaa naavee.

Visu beerniibu gribeeju buut arheologje - indiana jones, pirmaiidas, slepenas alas... Izraadaas tas nav TIK interesanti :D Tas mani arii intereseeja liidz vidusskolas beigaam. Aizgaaju arii studeet arheologjiju, bet, diemzheel, tas patieshaam nav man. Lai gan visu muuzhu veesture, maakslas veesture un arheologjija paliks mans hobijs, bet ne darbs. Universitaate mani noveda gandriiz liidz riebumam pret to visu..

Shogad es saakshu studijas taalmaaciibaa pilniigi citaa nozaree.

Jocīgi, jo tādas sapņu profesijas man patiešām bija tikai bērnībā. Pusaudžu gados vispār par to neesmu domājusi.
Bērnībā gribēju kļūt par skolotāju vai par zobārsti (jo vecmāmiņai tas likās labi pelnošs amats).
Vienmēr esmu gribējusi būt armijā. Jebkas - kaut vai dokumentu rediģētāja, bet lai tikai man apkārt tie cilvēki smukajās formās. Vienu laiku riktīgi sasapņojos, ka braukšu līdzi uz Irāku un Afganistānu Sandijam Semjonovam. Un ziniet? Brauktu arī tagad, ja rastos iespēja! :)

O, atceros, ka vienmēr bērnībā ar māsu spēlējām Birojos. Jā, man gribējās būt tādā profesijā, kur ir darbs ar papīriem un dokumentiem.




mes ar sito bernibaa speeleejaam :D

Es gribēju būt par arheoloģi. Piepildījies - nē. Neteiktu, ka baigi pārdzīvoju. :D

Mī un žē, bērnība, tie tik bija laiki! :)
Jāteic, ka, man par labu, bērnības ieceres nav piepildījušās. Bija milzu vēlme kļūt par veikala pārdevēju. Tā šķita visvisvis, nu VIS superīgākā profesija, jo pārdevēja taču stāvēja aiz saldumu letes, un, kā toreiz šķita, to visu, ko tirgoja, pilnām saujām varēja arī ēst. Toreiz nogrimšana šokolādes konfektēs šķita kas vienreizējs.