Izstāstīšu savu sāpi - manam draugam pilnīgi nekas neapmierina, kā un ko es daru. Katru dienu mani māca un baksta.Sajutos tik neaptēsta. Ēdienam pārāk maz sāls, ne tā esmu izmazgājusi veļu (uzlikusi uz izspiešanas režīmu - tas lūk drēbes staipot).
Vakar pārmeta ka no salātlapām neesmu kārtīgi ūdeni nokratījusi - tāpēc salāti ūdeņaini sanākuši. Šodien labu gribēdama izliku ārā pie loga kreklu žāvēties - tur visādi sūdi no kokiem var sabirt uz krekla. Vēl tam visam nāk klāt ikdienas mazie pazemojumi, kurus vairs necenšos ņemt pie sirds.
Nesen biju satikusi bijušo kolēģi un kopā iekāpām mašīnā parunāt, jo lija lietus. Protams, kad mans mīļais to redzēja, bija gatavs rokas vicināt un tagad ikdienā saka, ka man neuzticās un ka esmu staigule (īstenībā man ir šausmīgi grūti tajā klausīties) "Kur šodien biji? Atkal tikies?" vai arī "Kur tu tā taisies, tikties ar viņu?".Punkts visam bija tas ka gribēju viņu iepriecināt orāli, bet biju iepriekš ēdusi M&M konču un tāpēc mēle palika zila un šis - varbūt labāk nevajag, tev mēle zila - man bija tāds WTF!?
Varbūt man nav taisnība? Vai es no mušas uzpūšu ziloni? Varbūt jābūt piezemētākai, jo draugam taisnība? Katru reizi, kad viņam ko taisu, vai arī aiztieku viņa lietas, vai arī daru kautko saistībā ar viņu gribu izdarīt pēc vislabākās sirdsapziņas, bet vienmēr viņs atrod, ko tādu kur piekasīties. Liekas, ka nekad viņam nebūšu pietiekama.
25
