Satiekos ar fantastisku vīrieti :)
Fantastisks viņš ir it visā, it visā vislabākais, vispārākais. Cool, vai ne? Es ar viņu tiešām ļoti lepojos! Zinu, ka, ja viņam būs jāsacenšas ar kādu, viņš uzvarēs.
Bet tai pat laikā, kad tas attiecas uz mani, man tas tā... mazliet iedzen kompleksos. Ir ļoti grūti ar viņu kaut ko kopā darīt, jo viņš to vai nu jau ļoti labi māk vai arī, pat ja pirmo reizi darīs, tāpat būs profiņš. Aizbrauksim uz kartingiem, viņš nobrauks pirmais un vēl 10x mani apdzīs. Spēlēsim skvošu, saliks mani kā mazo ezi. Vindsērfings? Viņš laidīs trikus, kamēr es pa ūdeni kulšos. Kaut vai parasti paskrituļot? Nespēšu turēt līdzi viņa ātrumam. Un nav jau tā, ka esmu kaut kāda lūzere, esmu sportiska, bet nu... vidējais parastais, nevis profiņš kā viņš. Lai kādas aktivitātes tagad pa vasaru nesarīkotu, jau zinu, kādi rezultāti būs.
Gribēju paprasīt, vai tas, ka izjūtu mazliet tādu kā diskomfortu par šo visu? Vai arī es pati sadomājos un nepamatoti pārdzīvoju?